Tara Menona "Zem ūdens"

Tieši pirms autora vizītes Latvijā ir pēdējais mirklis uzrakstīt par grāmatu, ko izlasīju pirms kāda laiciņa. Tara Menona (Tara Menon) ir Indijā dzimusi un Singapūrā augusi rakstniece, kura bērnībā daudz laika pavadījusi pludmalēs, kādas aprakstījusi grāmatā "Zem ūdens" (Under water). Nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Ņujorkā un ir angļu filoloģijas profesore Hārvarda universitātē. Taras Menonas romāns “Zem ūdens” gandrīz vienlaikus šogad tika izdots vairāk nekā trīsdesmit valstīs, arī Latvijā. Pie manis gan tas nonāca caur grāmatu klubu kā kaitinošs un nav pārāk paticis. Ņemot vērā, ka grāmata nav bieza, nolēmu dot tai iespēju un paskatīties, vai arī mani grāmata un tās galvenā varone kaitinās. Pasteigšos uz priekšu un atbildēšu jau tagad - mani kaitināja, bet pavisam citu iemeslu dēļ nekā klubā. Taču lasiet tālāk un uzziniet arī, kāpēc stāsts man patika.

Virdžīnija Evansa "Vēstuļniece"

Ar roku rakstītas vēstules, pastkartes, kas nosūtītas ar pasta starpniecību, šķiet kaut kas pagātnei piederīgs. Taču šī nu ir grāmata, kas var mazliet pamudināt atgriezties pie šīs nodarbes. Kāds raksta dienasgrāmatas, kāds raksta vēstules sev vai citiem.  Abas šīs nodarbes palīdz kā sava veida terapija, prāta sakārtošana, grēku nožēla. Virdžīnija Evansa (Virginia Evans) grāmatā "Vēstuļniece" (Correspondent) ir ielikusi stāstu par tādām vecumdienām, kādas sev savā ziņā vēlētos arī es - lasīt, apmainīties domām un ierosmēm jaunai lasāmvielai ar citiem lasītājiem, parunāties ar autoriem, parosīties dārzā un visā visumā ļauties savam dzīves tempam, kādu es to vēlos un nosaku. Tikai bez tās nožēlas un vainas sajūtas, kas nomoka Sibilu, lūdzu. 

Sāra Jēgere un Sāra Mausa "Un pasaule, tā aizlido"

Lieliem soļiem tuvojas vasaras brīvlaiks skolēniem un jau kādu brīdi manas domas dedzina kāda šim laikam ļoti piemērota grāmata. Cik gan dažāds var būt brīvlaiks ikvienam no mums? Jā, jā, arī pieaugušajiem skolas brīvlaiks var ļoti ietekmēt ikdienu. Vācu rakstnieces Sāras Jēgeres (Sarah Jäger) teksts un mākslinieces Sāras Mausas (Sarah Maus) ilustrācijas grāmatā "Un pasaule tā aizlido" (Und die Welt, sie fliegt hoch) ieved lasītāju divu pusaudžu sarakstē par vasaru, par to, kas viņiem aktuāls attiecībās ar vienaudžiem, ģimeni, pasauli un sevi pašu.  Lasiet divreiz! Vispirms "izlasiet" attēlus un tad otrajā reizē pieslēdzieties tekstam. Man šķiet, ka šādi varēsiet sev atklāt vairākas stāsta dimensijas. 

Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.