Kristīnes Ulbergas grāmata "Tur" iekļaujas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" kā pirmspēdējais darbs. Tas ir stāsts par kaut ko netveramu. Tur purvā, tur astoņdesmitajos, tur ezotērikā un kaut kur vēl. Spītīgi lasīju grāmatu klasiski kā ierasts, no sākuma uz beigām, lai arī vairākās citās recenzijās bija ieteikts vispirms izlasīt autores pēcvārdu. Nebūšu oriģināla un ieteikšu pēcvārdu lasīt pirms visa pārējā darba. Tas noteikti padarīs iespaidu labāku.
Pāvels mūk no savas esamības, pagātnes, ģimenes, no visa un iemūk purvā, kur viņu izglābj kādas komūnas locekļi. Soli pa solim lasītājs pamazām uzzina, no kā bēga Pāvels, kas tā par komūnu un aptuveni, kas notiek pasaulē apkārt. Stāsta darbība noris vairākos laikos, bet pamatā tie ir astoņdesmitie gadi, uz ko norāda vien Černobiļas kodolreaktora katastrofa , VDK aģenti viesnīcas "Latvija" tuvumā un Brežņeva bēres. Romāns balstās patiesos notikumos, un tā centrā ir domubiedru komūna, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem pašu izveidotā vidē – mājās „Vadaiņi” purvaina meža vidū Smiltenes apkaimē.
Interesanti, ka arī Laimas Kotas darbā "Istaba" apskatīts šis pats laika posms. Laima Kota attēloja cilvēkus, kas kūlās pa iekšu padomju realitātei un domāja, kā iegrozīties labāk. Savukārt Kristīne Ulberga raksta par tiem, kas aizbēga no padomju ikdienas un patvērās pavisam citā pasaules dimensijā.
Jāatzīst, ka kūlos šim romānam cauri klupšus krišus, bez īpašas iedvesmas un aizraušanās. Daudz filozofēšanas un lidināšanās prātojumos un brīvās domās. Uz to tad arī veļu vainu par to, ka nespēju šo darbu lasīt raiti. Mistiskais kopienas vadītājs un ideoloģiskais tēvs Māsters Ķēkša ir atklāts tieši tik maz, lai radītu iespaidu kā par kādu, kura iespējams nemaz nav. Mītiskais nēģeris Džīma ir personāžs, kurš izveidots no rasistiskiem dialogiem, tam visvairāk izmantojot tieši Džīmas paša kropļotā valodā sacīto. Nekādi nespēju attaisnot šī tēla esamību stāstā, jo īpaši tādā veidā, kā tas izveidots. Ko tur liegties, daudzi fragmenti romānā man šķita piediegti nekārtīgiem dūrieniem un bez stabila pamatojuma, kā apjomam piekabināti.
Noteikti tas ir gaumes, individuālo interešu un pieredzes jautājums, bet "Istaba" man, kā cilvēkam, kas astoņdesmitos nav piedzīvojis, šķita uzziņai vērtīgāka grāmata. Taču Ulbergas pieķeršanās šim ezotēriskajam virzienam ir attaisnojama ar pašas pieredzi un atmiņām no konkrētā laika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru