Uz dīvāna malas aizvien ir prāva kaudzīte ar nelasīto literatūru. Arī plauktos pilns ar kārdinošām grāmatu muguriņām. Bet padevos... spontāni iegādājos Pāvela Sanajeva darbu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", jo lasīju par šo grāmatu labas atsauksmes. Ķēros grāmatai klāt tramvajā un sapratu, ka vēlos ar to dalīties un tūlīt iegādājos arī eksemplāru draudzenei. Raksta, ka par šo grāmatu ir divu veidu atsauksmes - ļoti slavinošas un klajas neizpratnes pilnas, par ko tāda sajūsma. Es būšu slavinošais lasītājs.
Autors ir krievu scenārists, režisors un tulkotājs un viņš stāsta, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs, tamdēļ arī atsauksmes par to dalās divos krasi atšķirīgos virzienos. Pirmo reizi romāns publicēts turpinājumos laikrakstā pirms vairāk nekā 20 gadiem, 2003.gadā izdots grāmatā un tikai tad sasniedzis popularitāti lasītāju acīs.
Starp citu, iesaku izlasīt interneta žurnālā "Punctum" interviju ar Pāvelu Sanajevu: šeit
Mazais Aleksandrs Saveļjevs dzīvo vecmāmiņas un dažādu slimību ēnā, bet izstrādā dažādas pavisam parastas puiciskas blēņas. Taču nolamāšanu puika par to visu saņem nepavisam ne bērnam piemērotu. Stāstā cieši savijusies kontrolēšana, ņirgas, morāla manipulēšana, pakļaušana, noskaņošana pret māti jeb pastāvīga emocionālā vardarbība pret 8 gadus vecu puisēnu. Ierastais vecmāmiņas labdares un mīļotājas arhetips Sanajeva darbā tiek apmests riņķī kā kožu saēsts kažoks un lasītājam paveras despotiska, apsēsta un morāli dziļi traumēta būtne jeb Sašas vecmāmiņa Ņina. Pilnīgākam ieskatam situācijā, autors samērā aprakstījis arī to, kā sieviete kļuvusi par šādu despotisku būtni. Šīs traģiskās personības pārmaiņas veicināja karš, evakuācija, miris un apglabāts pirmais bērns, laikmeta un politiskās iekārtas veicināta vajāšanas mānija, neattaisnotas cerības un nepiepildīti sapņi. Bez pēdām nepalika arī piespiedu ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā.
Bērna skatījums uz tik absurdo dzīves modeli, kā arī izkoptie izdzīvošanas (dusmu vētru pārciešanas) veidi un vienkāršā valoda ļauj ieskatīties kādas ģimenes drāmā. Vienlaikus jaunāka gada gājuma lasītājs tiek iepazīstināts ar daļu no Padomju savienības brīžiem neizsakāmi absurdās realitātes, piemēram, kukuļi ārstiem, homeopātiem un visiem citiem, no kuriem tiek saņemts kāds pakalpojums, kā arī sanatorijas un ceļazīmju dalīšana uz tām.
Lai arī stāstā iesaistīti arī vectētiņš, Sašas mammas jaunais dzīvesbiedrs un vairāki citi vīrieškārtas personāži, tie, ja tā var teikt, pazūd un izšķīst kolorītajā vecmāmiņā. Vienlaikus mēs nevaram aizmirst, ka viss, ko vecmāmiņa dara savam mazdēlam, ir iespējams tikai tāpēc, ka par ģimeni gādā vectētiņš. Manuprāt, visa vecmāmiņas būtības kulminācija izpaudās jau pašā darba noslēgumā, caur durvīm runājot, pierunājot, draudot, lādējot, lūdzoties meitai. Šajā ainā pilnībā izpaužas vecmāmiņas kolorīts.
Patiesībā stāsts jau nav tikai par zēnu un viņa mocīšanu, tam ir daudzas šķautnes. Stāsts ir arī par mīlestību un tik dažādajiem tās veidiem, attēlots arī defektīvs laulību/ģimenes modelis, upurēšanās un upura lomas brīvprātīga uzņemšanās, upuris kā dzīves jēga, pat, ja tas nav lūgts, miera meklējumi u.c. Lasiet un izbaudiet! Nedaudz paķiķiniet, ja spējat atcerēties kādu līdzīgu smieklīgu vai absurdu ainu un arī šausminieties, pārdzīvojiet līdzi, cerot, ka drīz taču tā tirānijas izpausme beigsies. Darbs ir skaists un šausminošs vienlaikus. Un vēl - pataustiet grāmatas vāku, pieskarieties tam ar pašiem pirkstu galiņiem, nosaukums simboliski ir tik dziļi iespiedies, ka ar žileti to neizskrāpēt ārā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru