Šķiet, ka šobrīd Mišela Velbeka jaunākais romāns "Pakļaušanās" ir katra sevi cienoša intelektuāļa "must read". Ja jau tā, tad jāķeras vien bija klāt. Grūti gan būs uzrakstīt kaut ko jaunu par šo grāmatu, jo šķiet, ka pateikts jau ir viss - gan blogeru aprakstos, gan recenzijās kultūras izdevums un portālos. Darbība notiek ne pārāk tālā nākotnē, proti, 2022.gadā. Stāsts saistīts ar musulmaņu nākšanu pie varas Francijā un pārmaiņām, ko tas nes. Līdzīgi arī citur Eiropā cilvēki ir noguruši no jau ierastā. Jāsaka, ka Velbeka iztēlotajā nākotnē cilvēki ir noguruši arī no demokrātijas.
Man sacīja, ka šī autora iepazīšana jāsāk ar kādu citu viņa darbu. Jāatzīst, ka arī šim nebija ne vainas, lai saprastu ka Velbeks manai acij ir gana tīkams, lai izlasītu vēl kādu viņa darbu.
Šī grāmata ir pārpilna ar dažādām kultūras un vēstures atsaucēm un nenāk par ļaunu atsvaidzināt savas zināšanas šajā jomā. Man personīgi sākumu bija grūti lasīt - klupšus krišus kā pa kukuržņiem brienot - neesmu pazīstama ar Francijas politisko attēlu un tā dalībniekiem. Pirmo grāmatas pusi mocīju ilgi, bet aptuveni stāsta vidū lasīšana aizgāja kā pa sviestu un Velbeka iztēloto nākotni gluži vai apēdu. Šis franču autors tiek dēvēts par skandalozu. Es piebilstu, ka Velbeks lieliski spēj uzost, kas tiks labi pārdots. Nudien musulmaņu un islāma nākšana pie varas kristiešu valstīs ir gards spekulāciju kumoss dažādiem ekspertiem un arī pie virtuves galda. Vai tā varētu notikt? Nav ne jausmas! Man to negribētos, bet prātā viegli nāk Raiņa teiciens, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies. Varbūt patiesi Eiropai ir pienācis laiks pārvērsties? To varbūt uzzināsim samērā drīz. Jau šogad Francijā notiks jaunā prezidenta vēlēšanas un uz amatu kandidēt plāno arī galēji labējās Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna, kas grāmatā pieminēta. Pēc šīm vēlēšanām varbūt varēsim vēlreiz pārlasīt "Pakļaušanos" - vai nu kā smieklīgu joku, vai kā ceļa karti turpmākajām rīcībām.
Ļoti interesants bija tulkotāja Dena Dimiņa pēcvārds ar daudziem skaidrojumiem un kontekstuālu ievirzi. Laikā, kad teksts rakstīts Alvis Hermanis vēl nebija iestudējis šo stāstu Jaunā Rīgas teātra skatuves dēļiem. Dimiņš viņam novēlēja veiksmes. Vai sanāca? Nezinu, bet recenzijas, ko lasīju par iestudējumu, nebija diez ko slavinošas.
Vēl pāris vārdu par stāsta galveno varoni Fransuā. Papretīgs ļurbaks. Viss. Pāris vārdi. Ja godīgi, tad Velbeka iztēlotā Francijas sabiedrība kopumā (ar atsevišķiem izņēmumiem) šķiet tracinoši pakļāvīga, mīksta un ... nu jā, tracinoši pakļāvīga. Pastāvošajai politiskajai situācijai ne tikai Francijā, bet arī citur Eiropā tiešām jābūt ļoti līdz kaklam, lai cilvēki ievēlētu valdībā musulmani un ļautu visu sadzīvi pakļaut šariata likumiem. Piebildīšu vien to, ka tas nozīmē arī būtisku sieviešu tiesību ierobežošanu. Pavērojot nesen ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas dienā notikušos sieviešu solidaritātes gājienus visā pasaulē, jāsecina, ka šariats un Eiropa tuvākajā nākotnē šķiet grūti savienojami jēdzieni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru