ceturtdiena, 2017. gada 12. janvāris

Imants Liepiņš "Nāvējošie gaisa dārzi"

Kolēģis Imants Liepiņš izveidojis grāmatu - pētījumu, kas nonāca manās rokās uzreiz pēc publicēšanas. Ko varam izlasīt viņa darbā "Nāvējošie gaisa dārzi", varam uzzināt no apakšvirsraksta "Kas vieno oligarhus, miljardierus, slepkavceltniekus, deputātus un Kremli ar 54 cilvēku bojāeju Zolitūdē". Kā šodien atceros, ka Imants sms veidā veica aptauju par uzrunājošāko virsrakstu darbam, par kuru plašāk viņš neko neatklāja. Otrais piedāvātais variants man šķita dikti pelēks un politkorekts. Ieraugot Imanta jauno grāmatu un tās apakšvirsrakstu, kas man šķita "labāk pārdodams", izjutu patiesu prieku, ka kāds kolēģis pieķēries šim skarbajam notikumam - Zolitūdes traģēdijai. Priecājos, jo zināju, ka kolēģis spēs "iznest" šīs nelaimes patiesos apmērus nesaudzīgā veidā.

Šī grāmata ir veidota žurnālistikas tradīcijās ar atbilstošām informācijas iegūšanas metodēm. Jāsaka gan, ka žurnālistika brīžiem pazūd aiz autora emocionālajiem valodas iestarpinājumiem, kaut vai piemēram apakšvirsrakstā. Žurnālistika taču ir tikai pliekana faktu nogādāšana līdz lasītājam un žurnālista paša viedokļa paušana ir nosodāma, vai ne? Autors, kā izskatās, ir centies atrast to šauro taciņu, kas palīdzēs izlaipot starp žurnālistiku un labi pārdodamu publicistiku. Jāsaka, ka analītiskās žurnālistikas žanrā Imantam izdevies iekāpt lieliski, lai arī par žurnālisriku to īsti saukt nespēju. Manuprāt, autoram izdevies gan vienkopus nogādāt lasītājam faktus, publiski pieejamo informāciju un ziņās fiksēto, gan raisīt emocijas ar trāpīgiem nodaļu nosaukumiem un valodas formām.

Es pati vēlējos kliegt par netaisnību, par to, kā iespējama nesodāmības sajūta tik lielos apmēros. Sāku lasīšanu vēl grūtniecības pašā sākuma posmā, tad uz laiku pārtraucu, jo nespēju izturēt emocionālo spriedzi. Kad mazais piedzima, beidzot spēju arī pabeigt grāmatas lasīšanu. Mans vīrietis grāmatu izlasīja šajā manis paņemtajā pauzē un pēcāk stāstīja, ka pirmo darba daļu bija grūti apvaldīt asaras, bet otrajā daļā no dusmām gribējies sviest grāmatu pret sienu. Draudzene gan sacīja, ka vietām darbā izteiktie pārmetumi neesot bijuši gluži pamatoti. Man šķiet, ka ar šo rindkopu pietiek, lai saprastu, ko gaidīt no šī darba. Tās noteikti būs emocijas, kuras raisīs fakti un trāpīgi izvēlētas valodas formas. Imants Liepiņš soli pa solim, līmeni pa līmenim ievada lasītāju notikumu ķēdē, kas parastā darba dienas vakarā lika iet bojā 54 nevainīgiem cilvēkiem. Imants ir skarbs un tiešs, bet šai katastrofai nav iespējami "maigie pustoņi", lai to raksturotu.

Kā odziņa uz deserta ir nodaļa par ekonomiku, precīzāk, par neoliberālo monetārismu. Šajā darba daļā autors velk paralēles starp Pinočeta un miltāto huntu valdīšanu Dienvidamerikā un lielveikala sagrūšanu Latvijā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru