otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Pauls Bankovskis "18"

Esmu pabeigusi lasīt vēl vienu darbu no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šī ir trešā sērijas
grāmata un, atklāti sakot, īsti nemaz nezinu, ko par to rakstīt. Tā man ne īsti patika, ne nepatika. Stāsts šķita tāds kā samocīts, aiz ausīm pievilkts. Iesāku lasīt jau sen un darbs mani neaizrāva. Galu galā izlasīju tikai tāpēc, ka esmu apņēmusies izlasīt visas grāmatas no šīs sērijas.

No anotācijas uzzinām, ka stāsts ir par diviem latviešiem. Viens pārdomas par dzīvi risina dienasgrāmatas formā no 1917.gada rudens līdz 1918.gada 18.novembrim jeb Latvijas dibināšanas dienai. Otrs romāna varonis ir, pēc paša autora vārdiem, latvietis vidējais 21.gadsimtā. Abiem šiem cilvēkiem ir viens jautājums - kāpēc latviešiem vajadzīga sava valsts?

Literārajiem varoņiem šis jautājums būtu jāmudina uzdot arī lasītajam pašam sev. Vismaz man ir tāda sajūta, ka tā vajadzētu. Bet secinu, ka pamudinājums nav izdevies. Vismaz manā gadījumā. Man nav jautājumu, kāpēc latviešiem vajadzīga sava valsts. Tas nav apspriežams vai apšaubāms. Es noteikti neesmu latvietis 1918.gada 18. novembra priekšvakarā un acīmredzot arī ne vidējais latvietis.

Pieļauju, ka 1918.gadā bija ne viens vien cilvēks, kam bija jautājumi par Latvijas valsts dibināšanu, citādāk nemaz nevarētu būt. Bet vai tiešām mūsdienās ir vismaz tikpat daudz cilvēku, kuri sev uzdod šo pašu jautājumu - kāpēc latviešiem vajadzīga sava valsts? Ceru, ka nē.

Ko teikt par grāmatu? Aizvien nezinu. Tajā ir kaut kas mistisks, kaut kas vēsturisks un nedaudz no piedzīvojumu romāna. Taču jāatzīst, ka grāmata ma sagādāja vilšanos. biju gaidījusi ko vairāk. Vairāk patosa, apbrīnas par valsts dibināšanu? Nē, to nē. Bet, ko tieši "vairāk" nespēju definēt. Tagad padomāju, ka mans vērtējums nedaudz izklausās pēc "aizej tur, nezin kur, atnes to nezin ko".

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru