Pienākusi kārta vēl vienam romānam no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tas ir stāsts par laiku, ko piedzīvojuši ļoti daudzi no šobrīd dzīvojošajiem. Laimas Kotas romāns "Istaba" aizved lasītāju uz kādu nedefinētu laiku, ziloni vai ziloņlaiku, taču ik katram būs skaidrs, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, perestroiku jeb pārkārtošanos. Turklāt lasītājs nonāk ne vien astoņdesmito gadu Latvijā, bet arī komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra (tagadējās Matīsa un Tērbatas iela). Šis astoņu istabu dzīvoklis kopumā un katrs tā iemītnieks ar savu istabu atsevišķi, manuprāt, ir visa perestroikas esence.
Lai arī Laima Kota apzināti nenosauc gada skaitļus, pat tie, kas ar vēsturi uz "Jūs", spēs atšifrēt stāsta darbības laiku, piemēram, pēc lielajiem vēsturiskajiem notikumiem - Černobiļas kodolkatastrofa, Brežņeva bēru pārraide televīzijā, jauno mūzikas izpildītāju konkurss u.c.
Padomju valsts pēkšņi ir devusi zaļo gaismu pašdarbībai, ļauj dzīvot pārticīgāk un katrs nu grābj šo iespēju kā māk un kā spēj. Katrs personāžs ir kolorīts un labi izstrādāts, viņi visi bija viegli atminami un nepazuda kopējā notikumu virpulī, kā tas nereti mēdz gadīties, ja ir vairāk par vienu galveno tēlu.
Es neesmu pieredzējusi ne rindas pēc pārtikas, līdz ar tajās valdošajām sarunām, ne arī ar askētisko mandarīnu slavenās Jaungada paciņas izglītības iestādēs, kur nu vēl komunālā dzīvokļa šarmu. Tieši šīs pieredzes trūkuma dēļ savā ziņā šo darbu lasīju kā pasaku grāmatu, mazliet kā anekdošu vai humoresku krājumu, vienlaikus apzinoties - tā taču bija realitāte! Un nekad vairs nespēšu noiet vienkārši tāpat gar Tērbatas un Matīsa ielas stūri, neiedomājoties "nez, kuri logi aprakstīti grāmatā?" Savukārt tie, kuri šo laiku izdzīvojuši savām acīm, grāmatu noteikti tvers atšķirīgām emocijām, turklāt katram tās būs tieši atkarīgas no savas lomas un stāvokļa astoņdesmitajos,
Krievu valodas zinātājam, šķiet, būtiski paturēt prātā, ka visas romānā risinātās virtuves sarunas notiek krievu valodā, ar šo domu galvā uzbūvētās vizuālās gleznas būs kolorītākas.
Man bija tikai viens jautājums - ko nozīmē šī dīvainā, mītiskā klupšanas vieta koridorā? Klupienus, kas mēdz gadīties ikkatra dzīvē? Kļūdas, ko mēdzam pieļaut, skrienot pakaļ savam sapnim? Vai gluži otrādi - stimulus, kas mudina rīkoties, tiecoties pēc sapņa?
Šis romāns noteikti ir vislabākais no līdz šim sērijā lasītajiem. Izlasīju trīs piegājienos/piesēdienos, kas ar šī brīža lasīšanas tempiem un iespējām ir analogs "apēdu vienā kumosā". Iesaku!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru