ceturtdiena, 2017. gada 27. aprīlis

Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas"

Šobrīd laika lasīšanai šķiet, ka nav nemaz. Patiesībā laiks tā kā būtu, bet vienmēr ir visādas citas darīšanas un būšanas, galu galā vakarā attopies jau pusmiegā ar domu: "es taču šodien apņēmos mazliet palasīt". Lai vai kā, turpinu lasīt sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" darbus un šoreiz pēdējā no iegādātajām e-grāmatām Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas". Šis ir sērijā ceturtais publicētais romāns, Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominants kategorijā "Labākais prozas darbs". Stāsts aptver 1913. – 1916. gada periodu Latvijas vēsturē, tas ir laiks, kad Eiropā un arī Latvijā (toreiz vēl Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas daļa) plosās Pirmais pasaules karš.

Nav noslēpums, ka esmu ļoti runīgs cilvēks, bieži vien tikai pēc tikšanās ar kādu cilvēku ar nožēlu secinu, ka esmu visu laiku nopļurkstējusi pati, bieži par mazsvarīgiem sīkumiem, bet otram tā īsti nemaz neesmu ļāvusi parunāt. Vēl jo gaužāka šī apziņa nāk, ja saproti, ka patiesībā taču bija tik daudz būtiskā par ko runāt, bet nav sanācis laika līdz tam tikt. Nu redz, rakstu par grāmatu, bet aizmuldos atkal kaut kur prom. Tiesa tam ir arī pamats, jo viens svarīgs romāna slānis noteikti ir par valodas lietderīgumu un jēgu. Romāna "Vārdiem nebija vietas" galvenais tēls Rūdolfs Tušs nerunā un tā ir viņa izvēle. Es viņu tik ļoti saprotu un piekrītu viņa pasaules redzējumam, bet pašai nekādi nesanāk pie tāda pieturēties. Ir tāds teiciens par mēli ienaidnieku. Taču pie nerunāšanas mūsu kopīgie uzskatu ar Tuša kungu arī pašķiras, jo visa pārējā dzīves uztvere spēj radīt, labākajā gadījumā, riebumu. Tušs nav nekāds varonis, viņš ir mērglis, derglis un preteklis ar apšaubāmu morāli, bet apbrīnojamu spēju atrasties īstajā laikā un īstajā vietā (līdz brīdim).

Lasītājs Tušu iepazīst kā saimniecisku darbu veicēju pirmās Latvijā tapušās filmas uzņemšanas laukumā, cilvēks ar "zelta rokām", bet apšaubāmu morāli. Notikums pēc notikuma, meistarīgi iepīts ieskats Tuša gaitās 1905.gada revolūcijas laikā un galu galā lasītājs tiek iemests kaujas laukā pie Nāves salas, līķu kaudzēs un to smirdoņā, ko radījusi iprīta gāze.

Var teikt, ka šī ir grāmata par mākslu, par pirmā kino tapšanu Latvijā, Ventspilī, īsi pirms kara, par mēmajām kustīgajām bildēm. Taču man šķiet, ka māksla ir tikai fons. Pamatā stāsts ir par cilvēkā dusošo vēlmi izmantot jebkuru situāciju sev par labu ar minimālu pūļu pielikšanu. Par to it kā nebūtu jākaunas, jo kāpēc gan "izgudrot velosipēdu no jauna", ja var tik apkrāsot rāmi un braukt vesels? Taču Tuša tēls liek apdomāties, kur ir robeža starp ētisko, estētisko un pieņemamu vai gluži pretēji - derdzīgo - šādā situācijas izmantošanā, mirkļa ķeršanā? Manuprāt robeža ir, bet ētika ir tāds slidens temats.

Šo grāmatu spēs lasīt cilvēki, kam stiprāks vārds nav kā sāpīga tulzna pēdas vārīgākajā vietā, tajā lasītāja acs sastopas ar šmarēm, štofiem un citiem interesantiem vārdiem no pagātnes. Spēs lasīt arī citi, bet varbūt dikti spļaudīsies, šausminoties par Tuša rīcību zemiskumu. Interesanti, vai šo grāmatu iekļautu/iekļaus skolās lasāmās literatūras sarakstā? Man šķiet, ka šī sērija būtu lielisks veids, kā skolēniem papildu standarta materiāliem stāstīt vēstures notikumus caur aizraujošiem tēliem. Šī grāmata skolēnu lasāmplauktā gan, manuprāt, izraisītu ētikas aizstāvju iebildumus.

Romānā “Vārdiem nav vietas” aprakstītas arī dažas epizodes no pirmās latviešu mākslas filmas “Kur patiesība?” jeb “Vu is emes?” (1913) uzņemšanas procesa. Filma ir melodrāma par kursistes Adeles Vaizekindas un studenta Rafaila Edelherca nepiepildīto mīlestību, papildināta arī ar kriminālintrigu, beigu galā pieliekot treknu punktu ar diviem līķiem. Tā laika avīzes vēsta, ka, filmu izrādot, skatītāji, no sirds dzīvodami līdzi ebreju kursistes traģēdijai, ģībuši tik aizrautīgi, ka tās demonstrēšanu nācies pārtraukt.
Filma izvietota Youtube

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Filma "Kriminālās ekselences fonds"

Nemēģināšu atstāstīt to, kas rakstīts jau daudzās citās atsauksmēs/recenzijās par šo kriminālkomēdiju. Lamuvārdi, vintāžs un spriedze....