Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pamazām tuvojos noslēgumam. Šoreiz esmu izlasījusi Andras Manfeldes skatījumu uz Liepāju un tās daļu Karostu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos jeb "Virsnieku sievas". Pagriežamais tilts, sargpostenis un kuģu/zemūdeņu tilts starp divām tik dažādām pasaulēm. Zilo zvaniņu piebērtajās pļavās izaug silikātķieģeļu piecstāvenes, baznīcas kupola virsotnē tiek uzvilkts Padomju savienības karogs, bet visu vēro pētīgais skatiens ko nespēj slēpt pat tumši sarkanā svina krāsa.
Ja man jautā, vai darbs patika, atbildu izvairīgi. Man patika ideja, norišu laiks un vieta, bet traucēja autorei raksturīgais stils. Citam autoram šī grāmata būt varējusi tapt divtik īsākā/plānāka. Andrai Manfeldei raksturīgi plūst savos apkārtnes tēlojumos, brīžiem pat šķietami bezjēdzīgi un kaitinoši, taču tāds ir autores stils un tas ir vai nu jāpieņem un jāmīl vai vienkārši jāpieņem. Vēl var arī nelasīt vispār neko no Manfeldes un nekas ne ar ko nebūs jāsamierinās. Mans mērķis ir izlasīt visu vēstures romānu sēriju, tāpēc līkumu nevarēju mest arī Manfeldei. Tiesa, lai cik kaitinošs brīžiem šķiet autorei piemītošais stils, nevaru noliegt, ka melnie apkures ogļu putekļi un nežēlīgie, sāļie jūras vēji, kastaņu orhidejas un arī kopējā pelēcība ir tik reāli, ka gluži vai pavisam reāli kairina arī 2017.gadā sēdošo lasītāju. Pavisam iedomāto, papīrā iedrukāto, bet reālās dzīves prototipu iedvesmoto sieviešu smacējošie likteņi mākslīgi konstruētās"pilsētiņas" Karostas telpā spēj smacēt arī itin dzīvu lasītāju. Tā kā varbūt var teikt, ka cakas un mežģīnes ir pretspars kopējai vides pelēcībai.
Arī šajā romānā novērojama spēcīgu vīriešu tēlu neesamība, bet sieviešu pārpārēm. Katra no viņām ir savā veidā stipra, stipra savās bailēs un arī gļēvumā. Meitas, kas nevēlas būt tādas kā mātes, mātes, kuras pakļāvīgi seko un paklausa saviem vīriem un vīriešiem, bet vienlaikus ir tik poētiski dēvētās "smildziņas" uz kurām turas visa Padomju savienība un arī vīri virsnieki. Sievietes dzīvo dzīvi realitātē, bēgot no piemēriem, no konstruktoriem, no realitātes, stāv rindās, stiepj tīkliņus ar rindās izstāvēto un liecas deviņos līkumos zem ikdienas nastas. Tikmēr vīrieši auklē vēsturi, karu, fiziskus pāridarījumus, sēž un klusē līdz uzsprāgst un tad atkal klusē līdz nākamajam sprādzienam.
Liela un simboliska loma stāstā arī vāka noformējumā redzamajai Karostas katedrālei jeb Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrālei. Lai arī svēto tēli aizpervēti, iekštelpas pārbūvētas un katedrāles ēka pārdēvēta par Matrožu klubu, tā nepiedodami draudīgi slejas pār salīdzinoši niecīgajām un tik ļoti neorganiski vidē izlecošajām daudzdzīvokļu mājām tās priekšā un nespēj tai padarīt neko ne Padomju vara, ne krāsa, ne ārlaulības sakaru apgānītais altāris, skatuve un pagraba telpas, jo baznīcas ēka ir lielāka par tās pakājē esošo un jumta smailē uzvilkto.
Visam pa vidu stāstā arī mīlestības līnija ieturēta godam, ar visu mīlas trijstūri. Vai kādam no tēliem var līdzi just? Vai kāds no tēliem raisa emocijas? Man nē. Jāpiebilst, ka šis ir no darbiem, kuram jātiek/jāizmoka pāri pirmajām 50 - 70 lappusēm un tad jau lasīšana aizies "kā pa sviestu" un lasītājs nevarēs sagaidīt to brīdi, kad atkal varēs pievērsties Valērijai, Ilgai, Izaidai, Norai, Edītei un citām virsnieku sievietēm. Paskatīties uz Karostu ne tikai tās iemītnieku, bet arī ārpusē dzīvojošo un caurlaižu alkstošo/tās viltojošo cilvēku acīm. Tiesa jāsaka - par maz, par maz te ir to teikumu, kas vēsta par blatu un roka roku mazgā sistēmu, rindām, iepirkšanos, ikdienas reālijām un pārāk daudz bija par jūtām. Bet īsāk sakot - lasīt var! Jāaizbrauc uz Liepāju, jau sen tur nav būt un kārojas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru