Arno Jundze radījis septiņus stāstus no deviņdesmitajiem Latvijā jeb kā autors pats saka - septiņi bandītu laika stāstiņi. "Gardo vistiņu nedēļa" ir paviegla rakstura literatūra vienam pavieglam vakaram. Citās atsauksmēs autors tiek slavināts par dzirkstošu un smalku humoru. Kā tur ar smalkumu un dzirkstīšanu, nezinu, bet nomācošs darbs nebija, tas nudien tiesa. Jundze paironizē par cilvēkiem, viņu vājībām, attieksmi pret likumu un mantu skarbajos pārmaiņu pilnajos deviņdesmitajos, bet viņam veiksmīgi izdodas nenonākt līdz klajām ņirgām, te arī laikam slēpjas tas smalkums.
Septiņi stāsti, septiņi notikumi, kuru varoņi ir parasti cilvēki, tādi kā jūs un es, kā kaimiņš aiz sienas. Grāmatu lasot balsī gluži nesmējos, bet gan jau kāds smaids man bija uz lūpām. Nedēļu pēc izlasīšanas neviens no Jundzes personāžiem un viņu stāstiem man gluži uzreiz atmiņā nelec. grāmata, ko izlasa, atveldzē prātu no ikdienas rūpēm un dzīvo tālāk bez īpašiem līdzpārdzīvojumiem, nekā gluži dokumentāla jauna arī neuzzināju. Grāmata vienam vieglam vakaram varētu patikt gan sievietēm, gan vīriešiem. Pasarg dies' nepaņemt šo kā vienīgo lasāmvielu kādam garam pārbraucienam. Izlasīsiet ātri un dusmosieties, ka atpakaļ jābrauc bez literatūras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru