Sen nebiju lasījusi tāda veida literatūru, bet Džodžo Mojas grāmata "Pēdējā vēstule no mīļotā", iegūta nejauši kā balva konkursā, jau sen dedzināja manu plauktu. Šis ir romantisks vēstījums par to, ka mīlestība skar ne tikai jaunas sirdis un neziņas radītas sirdsapziņas ēdas var mocīt visu mūžu. Vēl šī ir no tāda tipa grāmatām, ko izlasu un dodu tālāk, jo otro reizi intriga vairs nav intriga. Viegli, ātri lasāms darbs, kas ierauj sevī, aiznes uz sešdesmito gadu Lielbritāniju ar visiem tās sabiedriskajiem tikumiem, laulības modeļiem un dzīvesstilu.
Stāsts gan sākas gandrīz vai mūsdienās, kad žurnāliste Elija izdevniecības arhīvā atrod kādu nejauši ieklīdušu vēstuli. Turpat 40 gadus senais mīlas stāsts iedveš profesionālu un personisku interesi un ierauj jauno sievieti arī profesionālās dilemmās. Paralēli stāsts pārslēdzas uz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem un lasītājs vienlaikus var sekot līdzi diviem mīlas piņķeriem ar puspateiktiem vārdiem, mīlas trīsstūriem un morāli ētiskām dilemmām, dramatismu un aizkustinājumu.
No vienas puses - kas gan var būt banālāks par atmiņas zudumu pēc smagas autoavārijas? No otras puses - ko gan gaidīt no mīlas romāna? Man šķiet, ka šī žanra literatūrā ir tik daudz sarakstīta, ka kaut ko neredzēti oriģinālu izdomāt ir neiespējami. Jāsaka gan, ka darbs nav pārblīvēts banalitātēm un mierīgi bez piesiešanās ļāvos divu stāstu plūdumam, aizvadīju pāris siltus vakarus ar tēju un grāmatu.
Atrauties uz gulētiešanu bija patiešām sarežģīti, bet izlasīt visu grāmatu vienā vakarā arī nav īsti iespējams, ja nākamajā dienā pagulēt ilgāk neviens neļaus. Stāsts ir par pazudušu mīlestību, bet uz grāmatas vāka jau pateikts, ka mīlestība tiks arī atgūta, tamdēļ lielākā intriga ir par to, kur gan mūsdienās ir aizklīdis daiļrunīgais vēstuļu autors Būts jeb Entonijs? Gan jau, ka dzīvs ir, ja jau mīlestība tiek atgūta pēc vairākiem gadu desmitiem. Kad viņš no jauna uzradīsies mūsdienu Londonā un šī darba lappusēs? Manuprāt, autore lieliski spējusi saglabāt intrigu līdz pat pēdējām nodaļām.
Kas man ļoti patika - bagātnieka sieva, sava vīra dekorācija Dženija, pārņem savu dzīvi pašas rokās rokās un iedrošinās iet pret sabiedrības aizspriedumiem.
Neļaujiet cukursaldajam vāciņam sevi nobiedēt! Jā, darbs par mīlestību, bet līdz "dzīvoja ilgi un laimīgi" jānonāk caur krietnu devu grūtību. Paņemiet siltu tēju, svaigi ceptu ābolmaizi un uz ienirstiet mīlestībā Londonas gaisotnē! Nekāda filozofijas grāmata tā nav, bet viegli iegūstama izklaide gan būs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru