Pagājušā gadsimta Latvijā meži bija pavisam citādāki nekā mūsdienās. Tie bija ne tikai biezāki un dižākiem kokiem pilni - aptuveni desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām meži Latvijā nebija gluži vienkārši vieta, kur ogot un sēņot, tā bija ne tikai metaforiska vieta kurp iet. Cilvēki, kuri nevēlējās pakļauties Padomju varai, tās prasībām un represijām, devās mežā. Latvijas Universitātes Kopējais nacionālo partizānu skaits Latvijā bijis ap 13 tūkstošiem. Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone grāmatā „Meža meitas” ielikusi 12 sieviešu stāstus.
Avotu un literatūras izpēte liecinot, ka nacionālo partizānu grupās darbojušās vai mežā nelegāli dzīvojušas vismaz 429 sievietes, to skaitā 13 meitenes, jaunākas par 15 gadiem. Varētu šķist, ka 12 stāsti nav gandrīz nekas, ka tik nedaudzi skatījumi nespēs atklāt meža dzīvi. Taču lasītāju, kurš par tematu neinteresējas padziļināti, vairāk stāstu nogurdinātu. Visi 12 stāsti ir par vienu un to pašu tematu - dzīvi mežā, bailēm no čekistiem, pastāvīgo tramīgumu un bēguļošanu, aprēķiniem, kur dabūt ēdienu. Bailes cilvēkus dzina mežā un bailes viņus tur pastāvīgi pavadīja. Sievietes devās līdzi tēviem, brāļiem, mīļotajiem, jo neredzēja citas izejas, nevarēja citādāk viņus pasargāt.
Lai arī patiesais šo stāstu personiskums jeb emocijas ir palicis diktofona ierakstos, Sanita Reinsone ir iespējami atstājusi nojaušamas stāstnieču intonācijas, runas atšķirības, kas notur lasītāja uzmanību tonusā. Tieši uzmanības noturēšana visas grāmatas garumā, manuprāt, ir šī prozas darba izaicinājums.
Grāmatas noformējumu papildina melnbaltas fotogrāfijas no grāmatas varoņu un autores personiskajiem krājumiem, savukārt saturiski faktoloģisko rāmi piešķir vēsturnieces Inetas Dreimanes pētnieciskais raksts un autores ievadvārdi. Tieši vēsturniece ir tā, kura atkārtojumus, atkāpes stāstījumos, aprautos, brīžiem pusteikumus spēj salikt pa plauktiņiem, secīgi paskaidrojot "mežā iešanas" iemeslus, meža sadzīves nianses, iziešanu no meža un tai sekojošos notikumus, piemēram, arestus, pratināšanas un izsūtīšanu "pie Baltajiem lāčiem".
Sievietes nebija tās, kuras skrēja čekistiem ar ieroci virsū, viņu pienākumi galvenokārt bija rūpes par ēdiena pagatavošanu, apģērba apkopšana, kā arī slimo un ievainoto kopšana. Taču sods galu galā visiem bija vienāds, nešķirojot.
Šī bija viena no grāmatām, ko apzināti ilgi neaiztiku plauktā. Tā stāvēja un gaidīja, intuitīvi tieši novembris, Latvijas, šķiet, patriotiskākais mēnesis bija īstais brīdis tās lasīšanai. Nekā romantiska tajā nav, tikai cilvēcīgas bailes, kurām cauri spiežas izmisīga vēlme dzīvot un izdzīvot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru