Ik pa laikam apjaušu, ka manās zināšanās par jaunāko laiku politiku Latvijā ir šādi tādi robi. Lai šādus robus aizlāpītu, der palasīt konkrētajā laikā dzīvojošo cilvēku atmiņas. Tad paveras cits skats uz notikumiem, kurus, iespējams, pat skaidri atceries vērojam. Masu mediju vēsturiskie teksti ideālā gadījumā spēj nogādāt faktus un notikumu esamību, taču cilvēcisko noskaņu, viedokļus un dažādos skatījumus uz faktiem piešķir personīgās atmiņas, pieraksti dienasgrāmatu veidā. Savukārt ar šādām zināšanām kopā ņemtām cilvēks jau spēj analizēt notikumus, domāt par norisēm, saprast kurš ar ko ir kaut ko sarunājis un mēģināt saprast, kāpēc tā notiek.
Šajā gadījumā zinātnieces un bijušās politiķes Annas Seiles trešā grāmata no burtnīciņu sērijas mazliet pavēra 9. un 10. Saeimas sasaukuma durvis, tostarp, kā izveidojās partiju apvienība "Vienotība". Vispirms politiķe ļauj lasītājam ielūkoties priekšvēlēšanu gaisotnē politiskajā kustībā LNNK (Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība), kā veidoti kandidātu saraksti, tāpat arī autorei svarīgajos jautājumos/likumprojektos ieskicēts kā notika aktīvs parlamenta darbs, strīdi par konkrētiem priekšlikumiem, balsojumiem un lēmumiem LNNK. Pēc tam lasītājs uzzina par šķelšanos politiskajā spēkā un "Pilsoniskās savienības" izveidošanos, kas vēlāk noslēdz sadarbību ar partiju "Jaunais laiks" un partiju "Sabiedrība citai politikai", tādējādi izveidojot "Vienotību".
Grāmata veidota dienasgrāmatas veidā un noslēdzas pie 10.Saeimas ievēlēšanas un nākšanas pie varas, ar ko Seile pabeidz politisko karjeru. Jāpiebilst, ka uz 11.Saeimu Seile gan atkal kandidēja no "Vienotības" saraksta, bet ievēlēta netika. Tieši 10.Saeima bija tā, kuras atlaišanai toreizējais valsts prezidents Valdis Zatlers rosināja referendumu. Būtu interesanti ieskatīties pēc līdzīga principa veidotās atmiņās par 10.Saeimas nepilnu gadu ilgo darbu. Kāds ir sarakstījis kaut ko par šo posmu?
Seile pati uz grāmatas pēdējā vāka pauž cerību, ka grāmatas lasītājs varēs iepazīt arī politiķu maizes cieto garoziņu. Nav jau īsti ko piebilst vai atņemt. Pastrādājot par Saeimas un valdības notikumu korespondentu ziņu aģentūrā, es ieraudzīju vairāk nekā ikdienā cilvēks no Saeimas darba redz. Man nav ilūziju, ka tur ir tik vienkārši sēdēt un atsēdēt, ka deputātam vai ministram tik vien tā darba kā atrādīties. Tieši tāpēc šī grāmata mani ne ar ko īpašu nepārsteidza. Bet lasīt noteikti bija interesanti un izglītojoši, jo darbs sarakstīts "dzīvi".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru