Mans mēnesis grāmatās - kā atrast laiku lasīšanai

Nesen 30 dienas veicu novērošanas eksperimentu pati ar sevi un saviem lasīšanas paradumiem! Uz to mani iedvesmoja portālā Satori publicētais raksts "Kā atrast laiku lasīšanai?", kurā Latvijas Literatūras Gada balvas žūrijas locekļi centās atbildēt uz šo jautājumu. Jautājums svarīgs, jo grāmatu allažiņ ir daudz vairāk nekā laika to izlasīšanai. Vai zinājāt, ka pērn Latvijā izdotas 2161 grāmata un brošūra, no tām latviešu valodā 1661 grāmata/brošūra (pēc oficiālās statistikas datiem par izdevējdarbību Latvijā). Savukārt Apvienoto nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija UNESCO uzskaita izdotās grāmatas reāllaika režīmā, šī raksta veidošanas brīdī šogad jau bija izdotas vairāk nekā 1 miljons 115 tūkstoši grāmatu visā pasaulē (par Latviju gan dati tikai no 1996.gada, arī no citām valstīm dati veci, tātad patiesais skaitlis noteikti ir daudz, daaaaudz lielāks). Īsāk sakot - grāmatu daudz, laika lasīšanai maz, jo tas jādala arī ar darbu un citām ar lasīšanu īsti nesavienojamām un pat pavisam elementārām aktivitātēm - gulēšanu, mazgāšanos dušā utt. (mans sapņu darbs būtu lasīt grāmatas par naudu/algu, ja?!). 

Pārdomas pēc sarunām par cilmes šūnām

Lai arī vairs neesmu gaidībās un arī pavisam jaunā māmiņa vairs neesmu, tiku ielīgta uz branču “Sarunas Gaidību laikā”. Pasākuma rīkotājs bija Cilmes šūnu banka "FamiCord Group", taču sarunas ne tikai par to. Lai arī biju plānojusi uz pasākumu doties ar dēlu, atstāju viņu saldi čučam mājās un labi, ka tā. Ar viengadnieku diez vai mēs netraucējot noklausītos kaut pusi no stāstītā. Novēroju, ka vairākas mammas bija kopā ar vecākiem bērniņiem, arī viņiem pasākums bija par garu, jo izklaides bija tik mammu līdzi atnestās.

Brīvā un siltā atmosfērām pie veselīgām uzkodām pildītiem galdiem sanākušās sievietes uzklausīja, kas par veselīgu un sabalansētu uzturu stāstāms uztura speciālistei Jolantai Rozītei. Par kustību nozīmi grūtniecības laikā un fiziskās veselības uzturēšanu kopumā stāstīja fitnesa trenere Karīna Ostrovska, kuras galvenā specializācija ir vingrošana ūdenī. Šur tut man būtu komentāri no personīgās pieredzes, bet vienam gan es piekrītu - ja ir iespēja, ūdens un peldēšana grūtniecei ir viena lieliska padarīšana. Ūdenī beidzot nejūt savas miesas smagumu un neveiklību, nekur nekas nespiež un negrauž, īsāk sakot, fantastika!

Tālāk pie runāšanas ķērās pētnieks Dr. biol. Artūrs Ābols, viņš stāstīja par jaunākajiem pētījumiem cilmes šūnu izmantošanā dažādu slimību ārstēšanā. Artūra Ābola izklāsts bija gan izsmeļošs, gan aizraujošs, jo viņš neaizrāvās ar sarežģītiem stāstījumiem, uz cilmes šūnām un to darbiņu palūkojoties ar humoru. Ja pamatskolā kāds par fiziku, ķīmiju, bioloģiju un eksaktajiem priekšmetiem vispār stāstītu tikpat interesanti, iespējams, nemaz nebūtu gājusi pa sociālo zinātņu taciņu. 

Visbeidzot pasākuma noslēgumā par Cilmes šūnu bankas darbu un padarīto stāstīja ārste ķirurģe un cilmes šūnu speciāliste Inese Bolmane. Nevarēju gan palikt līdz pašām pasākuma beigām, bet ieguvu gana daudz, jo veselīgs dzīvesveids un sabalansēts uzturs nedz sākas, nedz beidzas ar grūtniecību.

Pozitīvā stāsta daļa un arī lielākais jaunums man pašai - cilmes šūnas neslēpjas tikai nabassaitē un tās asinīs. Turklāt cilmes šūnām ir arī dažādi veidi. Iepriekš arī nezināju, ka cilmes šūnu terapija jebkurā gadījumā ir papildu ārstēšanas metode, piemēram, vēža ārstēšanā tā neļaus izvairīties no ķīmijterapijas vai starošanas. Ārste pauda, ka noguldījums cilmes šūnu bankā jeb nabassaites audu un asiņu saglabāšana ir kā apdrošināšanas polise, ko cerams tomēr nekad nenāksies izmantot. Jebkurā gadījumā interesantākā pasākuma daļa bija biologa Ābola stāsts par pētījumiem ar cilmes šūnām laboratorijās.

Grūti spriest, vai pasākums kliedēja kādus mītus vai aizspriedumus, jo iepriekš par cilmes šūnām un to izmantošanu padziļināti interesējusies nebiju. Vai es taga domātu par cilmes šūnu saglabāšanu no saviem nākamajiem bērniem? Šaubos. Lai arī cilmes šūnu saglabāšanu var uztvert kā apdrošināšanas polisi, izmaksas ir ievērojamas.

Emigranti un emigrācija; "Izraidītie" un "Dzimtenīte"

Marts un pavasaris man sācies ar emigrācijas tematiku. Pati prom vēlreiz netaisos, bet dodos kultūras virzienā. Jau janvārī biju paņēmusi biļetes uz lietuviešu režisora darbu "Izraidītie" Dailes teātrī. 2.martā bija beidzot pienākusi lielā teātra diena.

Tas notika pirms padsmit gadiem. Toreiz Ņujorkā vēl stāvēja Dvīņu torņi, bet princese Diāna jau bija gājusi bojā. Toreiz Bens bija ļoti laimīgs un perspektīvs.

Lipīgi, smirdīgi, šķībi, greizi un apdulluši no garā ceļa, bariņš emigrantu ierodas Londonā - apsolītajā zemē. Taču šī ir cita pasaule - kastēs zem Vaterlo tilta, bez mājām un draugiem. Un dzīve nav nekāds fiction, kur visu var izdaiļot.

Par grāmatu lasīšanas paradumiem Latvijā

Avots: māte gugle

Nesen tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veica pētījumu par grāmatu lasīšanas paradumiem Latvijā. Galu galā noskaidrots, ka puse jeb 50,4% Latvijas iedzīvotāju pēdējā pusgada laikā ir līdz galam izlasījusi vismaz vienu grāmatu.

Nolēmu savas domas par lasīšanas paradumiem izklāstīt sava veida interneta komentāru paveidā. Iespējams, ka jums, mani lasītāji, lasīsies kāda atbilde uz maniem jautājumiem vai iebildes/skaidrojumi par maniem secinājumiem. Droši komentējiet!