Mātes tēls sabiedrībā, ģimenē, pašai sev - tas var atšķirties, būt plūstošs un ļoti balstīts emocijās, kā arī personīgajā pieredzē. Vienlaikus jāatzīst, ka sabiedrībā izplatīti simboli un asociācijas rada ļoti lielu spiedienu uz sievieti, kura īsti neatbilst proponētajam stereotipiski skaistajam - mātes funkcijai kā galvenajam dzīves mērķim un svētlaimības avotam. Vēl trakāk, ja esi ne tikai māte ar nestandarta pieeju bērna audzināšanai, ik pa laikam vēlies brīvdienu no mātes lomas, bet vispār esi sieviete, kura bērnus nemaz negrib. Tās ir nelielas manas pašas pārdomas par mātišķības tematu un mātes tēlu. Kāpēc tādas radās? Izlasīju Janas Kukaines darbu "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte". Jāatzīst, ka bija nepieciešams krietns brīdis, lai saprastu savas sajūtas par šo grāmatu. Kaut kas manī pretojās aprakstam.
Aptaustiet šo grāmatu! Jā, jā, iztaustiet vispirms ar acīm un tad rūpīgi arī ar pirkstiem! Vāka struktūra atgādina par ādas tekstūru - āda ar iedobumiņiem, gluži kā celulīta skarta. Ja ieskatās attēlā, redzama naba, saproti, ka pa visu pirmo vāku iepleties kāda cilvēka vēders. Tad skatiens pievēršas grāmatas nosaukumam. Rakstītie burti izskatās gluži kā būtu izšūti ar dažāda garuma adatas dūrieniem. Paver pirmo vāku un uz otrā vāka redzama "šuvuma" otrā puse - drukāto diegu pārstiepumi, mezgli un krustojumi. Simboliski. Gluži kā īstajā dzīvē - no priekšpuses sievietes mātes loma kā pilnības kalngals, reklāmās mātes tēls gaišās drēbēs ar smaidīgiem un tīriem bērneļiem, bet nepateikts un neparādīts paliek viss pārējais - kreņķi, asaras, siekalas, vēmekļi, kakas un pamperi, samocīti krūšu gali, pusgulētas naktis, sāpoša mugura un auksta rīta kafija kā norma. Tāda ir mātišķība un tādu to atklāj Jana Kukaine caur feminisma teoriju prizmu, kā arī analizējot mātes tēlu mūsdienu laikmetīgajā mākslā.
Jana Kukaine ir mākslas kritiķe, feministe, māte un sieva. Tieši šādā secībā viņa izvietojusi savas sociālās lomas uz grāmatas pēdējā vāka. Arī šī secība man šķita simboliska - māte un sieva kā pēdējās.
Šī darba mērķis pēc autores paustā bija atsegt mātišķības ideoloģijas dažādās formas un ieraudzīt vēsturiskos un kultūras faktorus, kas ietekmē reālo, nevis iedomāto vai leģitīmo mātišķības pieredzi. Pamanījāt? Jana Kukaine pat ir izveidojusi jaunu terminu "mātišķība"!
Galvenais jautājums, kas bija man pašai, kam mēģināju rast atbildi arī šajā darbā - vai mātes loma ir sociāli konstruēta? Vai es atradu atbildi? Jā un nē. Atminējos savu maģistra darbu, tā tematu un respondentu izlasi, sapratu, ka Kukaines un līdzīgi domājošo skatījumā esmu bijusi stereotipu varā un patriarhālā dzīves skatījuma dziļi ietekmēta. Mātes kultā ir iestrādāta pedagoģiskā programma, kas mani vadīja manā pētniecībā (par šo varama parunāt privāti).
Viens no spriedumiem grāmatā, kas īpaši iespiedies prātā: mātes identitāti pozicionē galvenokārt kā devēju, kuras gatavībai nest dažādus upurus nav saprātīgu robežu. Patriarhālā skatījumā mātes ziedošanās sava bērna labā esot augstākā un cildenākā sievišķības izpausme. Bet vai tiešām tikai patriarhālā skatījumā? Man šķiet, ka šo vēlmi un spēju nenosaka tikai sabiedrības spiediens, tā ir dabiska, instinktīva tieksme aizsargāt to, kas ir tavs, no tevis nācis. Patriarhālam skatījumam ar to nav nekāda sakara.
Ne velti nosaukumā ir arī vārds "subjektivitāte". Autore uzskata, ka ķermeņa pieredze ir neatņemama subjektivitātes daļa, tāpēc mātišķību viņa skata ne tikai kā garīgu, bet arī kā ķermenisku praksi. Jā, jā un vēlreiz jā!
Jāpiekrīt, ka sociālajos tīklos un interneta portālos publicēto padomu gūzma un brīdinājumi par dažādu audzināšanas kļūdu sekām uz bērna garīgo un fizisko veselību, kam pievienojas dažādas audzināšanas metodes, piemēram, franču un Montesori, pār vecāku galvām gāžas kā lavīna. Reizēm tas nudien rada absurdas situācijas, kurās pavisam nevainīgi jautājumi, piemēram, "vai Tavs bērns jau veļas?" un "ko viņš jau ēd?" piepeši iegūst eksistenciālu pieskaņu.
Vai man patika šī grāmata? Gan jā, gan nē. Mani noteikti ietekmē vide un cilvēki man apkārt, bet šķiet, ka Kukaines skartais temats tomēr ir nedaudz uzpūsts. Mūsdienās aizvien vairāk tēvu izvēlas būt mājās ar saviem bērniem, piedalīties visā, ko viņi spēj izdarīt utt. Arī citi cilvēki nelūkojas uz mātes lomu gluži kā ar klapēm uz acīm. Neesmu tik zinoša par mūsdienu laikmetīgo mākslu tāpēc nevaru neko teikt par temata aktualitāti mākslā. Šo grāmatu interesanti būs lasīt akadēmiskas valodas un pētījumu cienītājiem, feminisma piekritējiem un mākslas interesentiem. Žēl, ka autore šīs grāmatas nosacīti teorētiskajā daļā izmantoja tikai tos autorus, ar kuriem viņai sakrita uzskati un uzņemtais kurss šajā grāmatā. Trūka feminisma kritikas. Ļoti trūka.
Secinājums. Jā, mātes loma nav viegla, dažreiz man gribas atpūsties no dēla, esmu arī domājusi, ka man to visu nemaz negribas un gribu atpakaļ veco ikdienu. Un noteikti vēl ne reizi vien es gribēšu vienkārši aizvērt durvis aiz sevis. Vienlaikus es esmu pārliecināta, ka sava bērna dēļ iešu caur uguni un ūdeni, gāzīšu kalnus un rakšu augšā pašu velnu no elles, ja tas būs nepieciešams. Nebaidos apgalvot, ka šīs manas spējas un sajūtu nenosaka vis kaut kāds patriarhālais skatījums vai sociālais konstrukts, bet gan mana vēlme būt labai mammai savam dēlam. Un vēl - mazāk jādomā par mātišķību un vairāk vienkārši jādara!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru