Savas bailes var gremdēt darbu darbos, var mesties virsū saldumiem un var arī dzert vīnu. Latviešu autores Ivetas Harija meitas grāmata “Vīna meditācija sievietei” nav nekāda paviegla grāmatiņa, kurā apkopotas vīna dzeršanu attaisnojošas tēzes. Tā ir autores pašas terapija, drosmīga atzīšanās un varbūt kādam kalpos par iedvesmu vai stopkrānu. Lai arī uz vāka redzams gluži vai pseidonīms "Iveta Harija meita", autores pilnais vārds un līdz ar to arī internetā atrodamais dzīves un profesionālais gājums nav nekāds lielais noslēpums. Turklāt arī veids, kā autore sevi ir nodēvējusi uz grāmatas vāka, ir terapeitisks.
Uzslavas vērts ir vāka noformējums, kam izmantota Vilipsōna grafika. Arī grāmatas lapu noformējums ir ļoti interesants, gluži kā ierāmētās lappuses ir bauda acīm, savukārt papīra kvalitāte un biezums tīk taustei.
Patiesībā nav daudz, ko rakstīt par šo grāmatu. Tā nav viegla rakstura viena vakara sakars, tā drīzāk būs meditācija ar sevi. Uz to šķietami norāda arī šķirlente, kas samērā plānai grāmatai it kā nebūtu vajadzīga. Tomēr 160 lappuses iedalītas 40 nodaļās un pie katras var ielikt grāmatzīmi, ieelpot, izelpot un būt "šeit un tagad". Manuprāt, Latvijas šaurajam lokam šis ir ļoti atklāts stāsts par cīņu ar depresiju un atkarībām. Varbūt kādam atkarīgajam norezonēs, bet noslēgumā ielikšu vel pāris citātus, kas man būtībā nav nekas jauns, bet piesaistīja skatienu.
"Godīgas attiecības nav par to, ka diviem cilvēkiem vienam no otra neko nevajag. Tieši pretēji - vienam no otra kaut ko vajag! Kaut ko konkrētu, un viņi nebaidās to paprasīt un nebaidās to sniegt." /77.lpp./
"Kad jūtos nedroša par sevi kā savas dzīves valdnieci, gribas iedzert, prasīt padomu kādam stiprākam, kādam ar sertifikātu. Tad skrienu pakaļ svešām gudrībām, kas atrodamas ārpus manis un iegūstamas pie dažādu rangu viedajiem. Bet, ja ar pašapziņu viss ir kārtība, vislabākā terapija ir "kafija ar draudzeni" /76.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru