Plauktā iegulst vēl viena grāmata no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tā ir Arno Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs", kas vēsta par Latviju deviņdesmitajos gados. Tā sākas ar 1989.gada 31.decembri un noslēdzas ar 1999.gada šo pašu datumu, aptverot desmit gadus. Šķietami neapzināti esmu izvēlējusies vispiemērotāko laiku, janvāra beigas un februāra sākumu, lai lasītu darbu, kurā nozīmīga līnija skar neuzsākto lustrāciju, neatklātās VDK aģentu kartotēkas, viņu iejušanos jaunās pasaules apstākļos un barikādes.
Šie desmit gadi Latvijā bija īpaši spraigi un dažādu notikumu pilni, jo Latvija kā pavasarī atkusa, izdzina jaunus asnus, satvēra jaunas vēsmas koku lapās un alkām dzēra visu, kas tai plūda pāri. Arno Jundze ielicis laikmetu daudzu un dažādu "es" likteņos, lai mēģinātu parādīt un atklāt lielo "mēs" kopumu. Autors to darījis apzināti darbu sadrumstalojot no daudzu, ne vienmēr tieši saistītu, varoņu skatījuma. Viņi pārstāv dažādas vecuma grupas, viņiem ir dažādi izglītības līmeņi, nodarbošanās un skatījums uz notiekošo apkārt, kas balstīts arī līdzšinējā dzīves gājumā. Grāmata ir bieza, bet noteikti būtu vēl biezāka, ja Jundze pie katra varoņa ietu vēl dziļāk ētiskajās dilemmās un personīgajos pārdzīvojumos Manuprāt, par katru no šīs grāmatas kolorītajiem varoņiem atsevišķi varētu tapt grāmata, bet Jundze ir ielicis viņus visus kā laikmeta simbolus vienā daudzu stāstu apkopojumā. Un patiesībā, man šķiet, ka nosaukumā pieminētajam sarkanajam dzīvsudrabam šajā grāmatā nemaz nav lielas lomas.
Deviņdesmitajos gados es vēl biju bērns, bet, manuprāt, Jundzem labi izdevies ieskicēt šī gadu desmita kolorītu, sabiedrības neuzticības veidošanos pret politiķiem, straujo pārmaiņu ritmu. Katru nodaļu iesāk notikums, īsā izklāstā kā no ziņu virsrakstiem. Tas palīdz pieturēties pie realitātes, jo šie notikumi bija, bet romānā darbojošās personas ir izdomas augļi, kas virpuļo ap tiem, cenšoties atrast sev piemērotu esamības veidu jaunajā laikmetā. Daži gan neko necenšas, vienkārši dzīvo nost. Svarīgs ir arī grāmatas pēcvārds, ja nu gadījumā palicis kaut kas neskaidrs, jo autors tajā ieliek visus varoņus plauktiņos un izskaidro to simbolisko nozīmi darbā. Man patika! Lai arī hronoloģiski šī ir pēdējā sērijas grāmata, jābūt vēl vienai. Gaidīsim!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru