Bīstoties grāmatas biezuma, ilgu laiku atliku Ingas Ābeles romānu "Duna", kas pērn iznāca vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un plauktā mani gaidīja no pašas tā prezentācijas dienas pērnajā grāmatu izstādē. Patiesi, ja salīdzina ar citām sērijas grāmatām, šī ir bieza. Taču velti bijos, jo 430 lappušu ķieģelis izlasāms ja ne vienā, tad divos elpas vilcienos noteikti.
Pabeidzot darbu, lasītājs var pats izlemt, kura no daudzajām dunām ir tā "Duna", kas likta nosaukumā, vai tā ir darbība, vai skaņa, kara radītās atskaņas, kāpa, kuras vārdā nosaukts viens no grāmatas varoņiem - zirgs "Runhill Dune", vai galu galā Daugavas upe pate? Šī iespēja ar dažādajiem skaidrojumiem, manuprāt, spilgti ilustrē visa darba būtību - daudzslāņainību un dziļumu. Man šķiet, ka ar vārdiem ir par maz, lai izteiktu manu sajūsmu par šo grāmatu, bet mēģināšu.
Romānā galvenais akcents likts uz cilvēku izvešanu no Latvijas, ko 1949.gadā īstenoja padomju vara. Darbība noris Rīgā, Sēlijā un Latgalē. Darbs ir ne tikai par izvešanām, bet arī par to, kas noveda līdz tām, par cilvēku un zirgu likteni, par Daugavu. Viena galvenā stāstītāja, Andrieva Radviļa, dzīves pavedieni sadiedz kopā dažādus laikus Latvijas vēsturē, iekļaujot vēsturē vispārīgi zināmus lielos notikumus, piemēram, Mores un Kurzemes katla cīņas, čekas darba metodes, cilvēku mukšanu mežā, bunkuros un pat slēpšanos akās, gaidot sabiedroto palīdzību, un ar šiem notikumiem saistītas mazās, individuālās iekšējas un ārējas cīņas ainiņas. Romānā Inga Ābele veltījusi lielu daļa stāstījuma Rīgas hipodroma un Latgales rikšotāju audzēšanas vēsturei, parādot to arī laikmeta simbolu. Interesanti, ka pati rakstniece savulaik arī strādājusi zirgaudzētavā.
Viss stāstījums noris paralēli trīs laikos, kas viens otram lasītāja izpratnei netraucē un visas norises paskaidro - mūsdienās, laikā īsi pirms/pēc 1949.gada deportācijām un arī arī ap 1944.gadu. Karā un pēc kara traģēdijas piedzīvo visa dzīva radība, bet Ābele ir izvēlējusies savīt zirgu un cilvēku likteņus. Cilvēkus lopu vagonos izsūta uz Sibīriju, savukārt šķirnes zirgus badina, jūdz vezumos un līdz nāvei nostrādina kolhozos. Atsevišķu baudījumu lasītājam sniedz arī Ingas Ābeles izmantotās valodas krāšņums un dziļums, arī ar to sniedzot ieskatu Latgalē un Sēlijā, latgaļu un sēļu dvēselē. Ņemiet vērā, ka grāmatas beigās atradīsiet gan skaidrojumus dažādiem izteicieniem un notikumiem, gan nelielu apvidvārdu, slenga un terminu vārdnīcu.
Pēcvārdā minēts, ka romānā „Duna” autore ielikusi arī pieredzes stāstus no šī laika lieciniekiem, kā galveno minot kādreizējo Rīgas hipodroma direktoru Raimondu Baltakmeni (1927 – 2016). Daudz stāstījusi arī selekcionāre un vetārste Valda Jakoviča (1929 – 2016), kura bija rikšotāju braucēja pēckara Rīgas hipodromā. Mācoties skolā un studējot, viņa piepelnījās kā palīgbraucēja. Abi šie zinošie cilvēki grāmatu ļoti gaidījuši.
Izlasot grāmatu, tik ļoti gribas pie zirgiem, paglāstīt silto sānu un pačubināt mīksto purnu, palutināt ar kādu burkānu, ābolu vai maizes kancīti. Pēc tikšanās ar šiem spēcīgajiem, dzīvības un siltuma pilnajiem dzīvniekiem ir tik pilna sirds prieka un gaišāks skatījums uz ikdienu. Zirgs un būšana ar viņu uzlādē cilvēku ar patīkamām emocijām! Īpaši skaudri sajutu zirgu trūkumu savā ikdienā tāpēc, ka īsu brīdi trenējos jāšanā saimniecībā pie Daugavas, netālu no Jēkabpils - pilsētas, kas tik krāšņi vēsturiski ieguļas šajā romānā. Savukārt romāna mūsdienu laika darbība daļēji risinās Rīgā, Āgenskalnā - ielās, kur ik dienas speru savu kāju. Varbūt šo iemeslu un silto atmiņu dēļ esmu bijusi subjektīva, grāmatu lasot. Man ļoti, ļoti patika Ingas Ābeles grāmata! To gribu ieteikt lasīt, jo tas ir vēl viens pamatīgs darbs, kas palīdz saskatīt Latvijai un latviešiem nodarītās gan vāciešu, gan padomju pārestības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru