pirmdiena, 2018. gada 15. janvāris

Emīls Zolā "Terēza Rakēna"

Franču rakstnieks naturālisma žanra pārstāvis Emīls Zolā jau ierindojams klasiķu plauktiņā, taču
romānu "Terēza Rakēna" esmu izlasījusi tikai tagad. Skolas laikā (ja pareizi atceros) mēs varējām izvēlēties starp vairākiem Zolā romāniem, ko lasīt vasarā vai arī īsi pirms pēc plāna nonācām pie tās apspriešanas. Izvēlējos "Dāmu paradīzi" un tā kļuva par manu mīļāko pavasara grāmatu. Tā vienkārši man asociējas ar pavasari un viss. Ik pa laikam tieši pavasarī man ir neizmērojama vēlme to pārlasīt. Tieši šādā kārtā "Terēza Rakēna" skolas laikā man paskrēja garām nemanīta. Tagad vairs neatceros, vai vienkārši tā man palidoja gar ausīm vai gluži vienkārši mēs to pat neapspriedām, jo to izvēlējies nebija neviens. Lai vai kā, grāmata man jau pāris gadus plauktā ir un tagad esmu to arī izlasījusi.


Zolā bērnība aizritēja Francijas dienvidos, bet 18 gadu vecumā viņš pārcēlās uz Parīzi - pilsētu, kurai nerūp trūcīgu un slimu ļaužu bēdas un grūtības. Rakstnieks nekļuva veiksmīgs savā daiļradē uzreiz un arī viņa ģimene turīgu pamatu nedeva, tāpēc viņam labi pazīstama Parīzes neglītā puse. Visspilgtāk viņš savā daiļradē likumsakarīgi atspoguļojis sava laika franču dzīvi - 19.gs. otro pusi. ,,Terēze Rakēna” pirmo reizi izdota 1867.gadā un ir viens no naturālistiskā romāna paraugiem. Šajā darbā Zolā atklāj cilvēka nožēlas spēju un izpausmes. Terēza ir nelaimīgi precējusies pienākuma vadīta, bet ievieš mīļāko un abi kopā nogalina Terēzas vīru. Abi ir bijuši apdomīgi, slepkavību uzskata par nelaimes gadījumu un mīļākie nogaida pieklājīgu laika posmu, lai apprecētos. Cerēto mīlas un kaisles saldmi nomāc vainas apziņa un nožēlas spiediens. Par to arī stāsts - par nožēlu, tās kāpinājumu un dažādajiem izpausmes viediem.

Pēc "Terēzas Rakēnas" izlasīšanas, "Dāmu paradīze" aizvien ir mans mīļākais no lasītajiem Zolā darbiem. Divu slepkavniecisko mīlnieku stāstu pabeidzu lasīt drīzāk pienākuma pēc, nevis aiz lielas aizrautības. Parīzes darbīgās ielas, pelēko, drūmo un mitro pasāžu autoram ir izdevies attēlot tieši tā, ka arī lasītājs sajūt pelējuma dvaku un drēgnumu kaulos. Tas Zolā izdodas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru