Rīgas Centrāltirgus mūsdienās ir ne tikai iepirkšanās un dažādu neredzētu lietu atklāsmes vieta, bet arī tūristu apskates objekts. Vien tēlnieka Zaļkalna cūkas monumenta tur vēl trūkst. Salīdzinoši nesen tirgus autoostas pusē ir ieguvis modernu un acij tīkamu skatu ar greznām laternām un puķu podiem, bet Ērika Hānberga grāmatā "Tirgus stāsti" varēsiet ieraudzīt tirgus veidošanos no tā pirmsākumiem. Mūsdienu Centrāltirgus savu vietu atrada 1922.gadā, kad lēma par tā izveidi un 8 gadus vēlāk tas tika atvērts tirgotājiem. Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet tas bija kļuvis par šauru un arī ar sanitāro normu ievērošanu tur bija švaki.
Grāmatas trīs slāņos savijas "Rīgas Centrāltirgus" toreizējās valdes priekšsēdētājas Nanas Cibuļskas atmiņas monologā, Ērika Hānberga proza un Misiņa bibliotēkā atrastie ieskati hronikās. Grāmata spēj ievest ne tikai pirkšanas un pārdošanas vēsturē, bet arī dzīves stāstos. Un stāsti jau ir ne tikai par Rīgas centrālo tirgu.
Tāda kā slavinoša reklāma par to, cik daudz tirgus labā darīts, kā tas modernām vēsmām līdzi attīstīts no Cibuļskas mutes. Savukārt no Hānberga spalvas nākuši tādi personāži, ka nezini - ticēt vai nē, smieties vai raudāt. "Piekasīties" varu vien tam, ka vairākās grāmatas vietās teikumi atkārtojas vārds vārdā gan Hānberga, gan Cibuļskas daļās. Savā ziņā to var salīdzināt ar to, kā veci cilvēki savos stāstījumos plūst, aizplūst un ik pa laikam atkārtojas. Dokumentalitāte savijas ar fantāziju nebūt ne sliktākajā veidā. Stāstījumus iederīgi papildina latviešu gleznotāju darbu fotogrāfijas, protams, ka visas ir par tirgus tematiku.
Pēc grāmatas izlasīšanas man pat ir vēlme doties kādā no ekskursijām pa Centrāltirgu un vispār sen nav būts Centrāltirgū iepirkties. Tirgu veidojot, zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas 2 ha platībā. Tur ir vairākas galvenās un sānejas, tur atradušās gan saldētavas, gan īpašas telpas, kur nogatavināt eksotiskus augļus un vienlaikus arī šiem augļiem aizvadīt karantīnu. „Rīgas Centrāltirgus” noliktavu 3 apakšzemes tuneļi bija savienoti ar izejām kanālmalā. Virszemē preces izcēla kravas liftos.
Tagad, kad Āgenskalna tirgus uz nenosakāmu laiku ciet, jādomā, varbūt ir vērts ik pa laikam doties uz Rīgas tirdzniecības meku - gardumus iegādāt un brīnumus pavērties. Bet vispār, lai nedaudz pašķaidītu to sīrupu, kas plūst grāmatas "Tirgus stāsti" lappusēs, iesaku izlasīt arī avīzes "Diena" portālā 2008.gadā publicēto rakstu "Centrāltirgus karaliene" (autors Inga Spriņģe)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru