Pēc dažādām neziņām un nesaprašanām, ilgas gaidīšanas, tomēr notiek tas, ko gaidīju. Esmu apstiprināta kā starptautiskā ārzemju novērotāja Ukrainas reģionālajās vēlēšanās.
Manus žurnālista novērojumus un ziņojumus varēsiet dzirdēt Latvijas radio 1 gan svētdien no rīta un pusdienlaikā, gan pirmdien agri no rīta. Šeit, savā blogā aprakstīšu "mazā cilvēka piedzīvojumus".
Ielidojam piektdienas vakarā Ukrainas galvaspilsētas Kijevas Borispoles lidostā. Par svētdien notiekošajām vēlēšanām nekādas miņas. Nekādas aģitācijas vai kā cita. Vispār lidosta ļoti atgādina Rīgas autoostu, dažādi apšņurkuši aizdomīgi un mazāk aizdomīgi tipiņi. Kafejnīcas stūrī apmēram seši vīri ādas jakās un ādas nāğenēm galvā no 150 gramīgām glāzēm dzer šņabi.
Pāris stundas lidostā ir jāgaida vēl viens kolēģis, kuram vieta atradās nākamajā lidmašīnā. Pirmais personiskais incidents: pa vienām un tām pašām durvīm lidostā nedrīkst gan iet ārā, gan nākt atpakaļ iekšā. Drošības kontrole notiek caur otro stāvu. Somu ar pasi tajā un pārējās mantas atstāt ar kolēģiem nav prāta darbs, jo atpakaļ var arī netikt. Paldies augstajiem, ka smaids vēl aizvien spēj paveikt brīnumu lietas. Arī teksts, ka esi žurnālists no Latvijas daudz līdz. "Latvija malači, Jūs atbalstāt Ukrainu," man saka sākotnēji niknais apsargs, kurš negrib mani laist iekšā. Un vēl viņš teica, ka man esot baltkrievu akcents. Interesanti, ka apsargs sākotnēji mēģina mani nospiest ar masu un klaji neievēro jebkādas distances, puslīdz agresīvi stāv tuvu klāt un jautā: "Uz kurieni, kādas mantas, kādi kolēģi kāda pīpēšana." Taču tas nav ilgi, galvenais ir runāt draudzīgi, smaidīt un plikšķināt acis.
Braucot no lidostas uz Obihuvu jeb pirmajām naktsmājām, vienīgais plakāts, kas atgādina par to, ka būs vēlēšanas ir "голосуй вдумчиво" jeb kā es saprotu "Balso apdomīgi" dzeltens fons un zili burti uz tā. Uz plakāta gan nav norādes ne par vēlēšanu datumu vai ko citu.
Ierodamies naktsmājās, kas nosauktas par moteli. Ir tumšs, var saprast tikai to, ka ēka ir milzīga, celta no sarkaniem ķieģeļiem. Iekštelpās kolonnas, koka panelīšiem apdarinātas sienas, ēdamzālē sienas gleznojums ar priežu meža skatu, interjers kopumā kā lielākajai daļai manu bērnības draugu Pļavnieku divistabniekā. Man iedalīta atsevišķa istaba ar guļamistabu, lielu gultu, viesistabu un labierīcībām. Pa manas istabas logu redzams, ka pretējo māju apjož milzīgs žogs, arī citi nami, kā noprotams ir grandiozi. Slejas pāris priedes, tas arī viss, ko varu tumsā saskatīt.
Mums iedod novērotāju kartes, pasniedz vakariņas, pēc kā jādodas gulēt, lai jau īsi pirms pieciem nākamajā rītā dotos brokastīs. Dienas beigās secinu, ka vīrietim būt ir vieglāk - kabatas lielas un tajās var ievietot gan pasi, gan telefonu. Man šie abi elementi jāstaipa rokās, ja nevēlos nest no numura līdzi visu somu ar kompi un fotoaparātu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru