Bonija Gārmesa "Ķīmijas stundas"

Amerikāņu rakstnieces Bonijas Gārmesas (Bonnie Garmus) debija rakstniecībā "Ķīmijas stundas" (Lessons in Chemistry) pirms publicēšanas tikusi noraidīta 98 reizes! Grāmata tapusi apmēram piecus gadus, autorei paralēli strādājot arī pamatdarbu un rūpējoties par ģimeni. Viņa iesākusi rakstīt arī citas grāmatas, taču tās pametusi un “Ķīmijas stundas” ir vienīgā, kura tikusi līdz papīram. Visbeidzot iespēju Bonijas Gārmesas debijai deva viens no vecākajiem grāmatu apgādiem ASV, “Doubleday”. Grāmata iznāca 2022. gada aprīlī, dažu dienu laikā tā iekaroja pirktāko grāmatu topu virsotnes un palika tur vairākus mēnešus. Šobrīd romāns tulkots un izdots jau vairāk nekā 40 valodās.

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

Tara Vestovera "Izglītotā"

"Vienmēr biju apzinājusies, ka mans tēvs tic citādam Dievam. Jau bērnībā biju apjautusi: lai gan mana ģimene iet vienā baznīcā ar visiem pārējiem pilsētniekiem, mūsu reliģija nav tāda pati kā viņējā. Viņi ticēja pieticībai; mēs to piekopām. Viņi ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā. Viņi ticēja, ka vajag gatavoties Otrajai atnākšanai; mēs tai bijām sagatavojušies. Cik vien spēju atcerēties, es vienmēr biju zinājusi, ka manas ģimenes locekļi ir vienīgie īstenie mormoņi, kurus jebkad esmu pazinusi, tomēr nez kāda iemesla dēļ šeit, šajā universitātē, šajā kapelā, es pirmo reizi sajutu, cik milzīgs bezdibenis mūs šķir."

Ar amerikāņu autores Taras Vestoveras grāmatu "Izglītotā" tapu iekārdināta grāmatu klubiņa sanāksmē tajā īsajā starplaikā, kad tikšanās bija iespējamas klātienē. It kā grasījos to aizņemties un lasīt angļu valodā pēc kāda no kluba biedriem, bet visai drīz ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC to jau tulko izdošanai latviešu valodā. Pacietos, sagaidīju tulkojumu un to uzreiz arī iegādājos, taču lasīšanas kārta grāmatai pienāca, kad kluba mēneša temats bija reliģijas un kulti. Ļoti atbilstoša izvēle tematam. 

Īsumā - jauna sieviete hronoloģiski izstāsta savu uzaugšanu reliģiozā ģimenē un par ceļu ārā no despotiska un slima tēva ietekmes valgiem. Ceļš ārā bija pa izglītības taku. Lai arī romānā šķita manam prātam daudz neticamā, saprotu, ka lasīju to kā eiropiete ar savām zināšanām par to, kā lietas notiek te, un mazu izpratni par to, kādi melnie caurumi ir ASV. Lai arī zināju, ka Taras Vestoveras bērnība bijusi nesen, visnotaļ apzināti biju no savas apziņas izstūmusi precīzu laiku, par kuru ir stāsts. Aptuveni grāmatas vidū savilku kopā, ka runa galvenokārt ir par 1980-tajiem gadiem un 1990-to gadu sākumu. Laikam to ir visgrūtāk sasiet kopā - kā mūsdienās, laikā, kad cilvēks lido kosmosā, ir iespējams dzīvot tik noslēgtu un fantastisku maldu pilnu dzīvi.

Dace Vīgante "Bumbulītis"

Latviešu autore Dace Vīgante turpina priecēt lasītāju ar stāstiem. Biju lasījusi iepriekšējos divus krājumus "Ledus apelsīns" un "Tad jau redzēs". Šoreiz manās rokās nonācis jaunākais krājums "Bumbulītis", kurā ir 13 stāsti. Bet pirms teksta, manuprāt, lasītāju "paņem" vāks. Tam izmantota fantastiska Gundegas Dūdumas glezna "Pliante dance". Tā  ir grezna un gluži vai aptaustāmas faktūras pilna. Mazliet kā no Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskā Getsbija" laika atvesta. Lasot tekstus, es varēju šādā pozā iedomāties vairākas no Vīgantes radītajām varonēm. Savu brīdi šādi pār krēslu varētu noslīgt tuvību mūžīgi neīstajos meklējošā Lelde no stāsta "Bumbulītis". Arī stāsta "Šanel" galvenā varone šādi varētu izliekties, lai nedomātu par ledusskapja iekarojumiem (ja vien viņai netraucētu nedaudz nekonkrētās izplūdušo ovālu proporcijas). Un mūžīgo svētku svinētāja varētu, šādi izliekusies, mēģināt ieklausīties omītes padomos. Ikkatrā stāstā visa centrā ir sieviete un viņas dzīves līkloči. Jā, pat stāstā "Īssavienojums", lai arī teicējs ir vīrietis, galvenās te ir sievietes.

Dace Rukšāne "Krieva āda"

"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./

Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi. 

Inga Gaile "Skaistās"

"Grāmatu smarža ir nomierinoša. Grāmatas neuzbrūk. Grāmatas nesastāda sarakstus, kas jāizved. Grāmatas negrib izpist un pēc tam nepamet.

Magdalēna stāv pie bibliotēkas loga un skatās uz ielu. Drīz nāks skolēni. Pavasara saule mirdz. Ir jābūt laimīgai. Tā taču ir mīlestība. Vienalga, ka viņam nav mīlestības. Prostji dorogaja. Un pēc brīža: ti točno znaeš, što eto moi?" / 92.lpp./

Ar romānu "Stikli" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" dzejniece Inga Gaile debitēja prozas žanrā. Nupat pie lasītājiem nonācis jauns autores romāns "Skaistās". Nepieminu "Stiklus" tāpat vien, aiz nav ko darīt. Jaunais romāns ir turpinājums labi iesāktajam darbam. Acīmredzot, autore nav spējusi tikt vaļā no pirmajā grāmatā ieliktajiem varoņiem, norakstīt tos no sevis nost. Romānā "Stikli" iepazītais ārsts Kārlis Vilks un viņa paciente (bērna māte) Magdalēna, kā arī vairāki citi tēli dzīvo arī romānā "Skaistās". Šim traģiskajam cilvēku kopumam pievienojas vēl vairāki varoņi, visiem, pirmās personas formā izklāstītajiem, notikumiem un pārdomām norisot dažādās vietās laika posmā no 1941. gada līdz 2006. gadam.