Hetere Morisa "Trīs māsas"

Blogā jau esmu aprakstījusi jaunzēlandiešu autores Heteres Morisas pirmo grāmatu “Aušvicas tetovētājs”, otro – “Cilkas stāsts” un tagad laiks trešajai grāmatai “Trīs māsas”. Manā lasāmo grāmatu plauktā tā bija pavadījusi krietnu laiku un gana ilgi gaidīja arī pierakstīšanu blogā. Pamanīju, ka Zvaigzne ABC no jauna izdevusi  “Aušvicas tetovētāju”, šoreiz brošētais izdevums jeb grāmata mīkstajos vākos. 

Visas trīs Heteres Morisas grāmatas par Aušvicas darba nometnēs ieslodzītajiem un izdzīvojušajiem bijuši bestselleri, tulkotas daudzās valodās. Nupat, 2024. gada maijā uz ekrāniem nonācis arī seriāls “Aušvicas tetovētājs”. Būs jāmēģina paskatīties, jo šī grāmata saņēma daudz pārmetumu, ka pārāk atgādina filmas scenāriju. 

Arī romāns “Trīs māsas”, tāpat kā iepriekšējie divi, balstīts uz patiesiem notikumiem, tie ir reāli dzīvojušu cilvēku stāsti. Turklāt Morisa savij savas grāmatas kopā, trīs māsas nometnēs satikušas gan tetovētāju Lali un viņa mīļoto Gitu, gan Cilku un citus iepriekšējās grāmatās pieminētos ebrejus un viņu mocītājus. Šobrīd Heteres Morisas “Cilkas ceļojums” un “Trīs māsas” pieejama lasīšanai arī elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv

Anne Franka "Sētas māja"

Ir kāda grāmata, ko varu nosaukt par vienu no manu literāro gaumi visvairāk ietekmējušo. Tā ir 1963. gadā Latvijas Valts izdevniecībā iznākusī Annas Frankas dienasgrāmata. Mazo melno grāmatiņu ar sarkanu aizlauztu rozi uz vāka pirmo reizi izlasīju pirms gadiem 20. Kopš tā brīža mani interesē vēsturiskā proza, atmiņu stāsti un jo īpaši - holokausta temats. Brīnumaini, kā viens mazs sējumiņš var atstāt milzīgu ietekmi uz visu turpmāko mūžu! 

Toreiz lasītā ir manas mammas grāmata, tāpēc vēlākos gados vienmēr esmu lūkojusi iegūt arī pati savu. Īsti līdz šim nav sanācis, tāpēc liels bija mans prieks redzēt, ka Annes Frankas dienasgrāmata vēstulēs no 1942. gada 12. jūnija līdz 1944. gada 1. augustam jeb "Sētas māja" jaunākajā redakcijā šoruden tiek izdota apgādā "Zvaigzne ABC". Anne Franka bija ebrejiete un tas bija spriedums viņas dzīvei un nāvei.

Lolita Tomsone "Cilvēkglābējs Žanis Lipke"

Ne pirmo reizi lasu par holokaustu, par nacistu nogalinātiem ebrejiem, bet pirmo reizi grāmatas, šķiet, pašas salikušās šādā tematiskā rindā viena pēc otras. Uz lielo cilvēcisko ciešanu fona, starp stāstiem par nogalinātajiem, starp stāstiem par izdzīvojušajiem tepat Rīgā vai kādā citā valstī, starp stāstiem par nāves nometni pārdzīvojušajiem, ļoti maz biju lasījusi stāstus par vēl vienu lielu varoņu grupu - ebreju glābējiem. Par cilvēkiem, kuri uz citu cilvēku ciešanu rēķina mēģināja vairot savu bagātību nevēlos runāt. Es gribu runāt par cilvēkiem, kuri palīdzēja nesavtīgu mērķu vadīti. 

Viens no šādiem cilvēkiem bija Žanis Lipke - vienkāršs cilvēks, latvietis, kurš Otrā pasaules kara laikā izglābis vairāk nekā 50 cilvēkus. Pats neesot precīzi skaitījis un, kā uzzināju grāmatu lasot, arī izglābtie paši pēc kara nav tiekušies uzturēt pastāvīgas saites ar Lipkes ģimeni. Tā teikt - kas bijis, pagājis un pagātnē arī atstājams, prom no sāpīgām atmiņām. Vismaz tāda ir mana interpretācija, kāpēc pēc kara tikai retais uzturēja saikni ar savu glābēju. 

Frīda Mihelsone "Es izdzīvoju Rumbulā"

Kaut kā nemanot esmu ieslīdējusi holokausta tematā dziļi līdz pašām ausīm. Viss sākās ar "Aušvicas tetovētāju", kuru aizskrēju uz veikalu pirkt, nesagaidījusi atsauksmju eksemplāru no izdevniecības. Tad no sava plaukta izņēmu tur sen gaidījušo Frīdas Mihelsones stāstu "Es izdzīvoju Rumbulā", bet atsauksmi par šo grāmatu nesteidzu rakstīt. Kopš Frīdas Mihelsones grāmatas esmu paspējusi izlasīt un uzrakstīt par čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas grāmatu "Hana" un Primo Levi garo ceļu mājup grāmatā "Atelpa". Beidzot pienākusi kārta rakstīt arī par Frīdas Mihelsones izdzīvošanas stāstu. Par Frīdas izglābšanās stāstu rakstīšanu atliku, jo vēlējos izlasīt arī Lolitas Tomsones sastādīto "Cilvēkglābējs Žanis Lipke". Šīs abas grāmatas ir par izglābšanos no nāves nacistu organizētajā ebreju iznīcināšanas mašīnā. Viena no izglābtā puses, otra par glābēju.

Inga Gaile "Skaistās"

"Grāmatu smarža ir nomierinoša. Grāmatas neuzbrūk. Grāmatas nesastāda sarakstus, kas jāizved. Grāmatas negrib izpist un pēc tam nepamet.

Magdalēna stāv pie bibliotēkas loga un skatās uz ielu. Drīz nāks skolēni. Pavasara saule mirdz. Ir jābūt laimīgai. Tā taču ir mīlestība. Vienalga, ka viņam nav mīlestības. Prostji dorogaja. Un pēc brīža: ti točno znaeš, što eto moi?" / 92.lpp./

Ar romānu "Stikli" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" dzejniece Inga Gaile debitēja prozas žanrā. Nupat pie lasītājiem nonācis jauns autores romāns "Skaistās". Nepieminu "Stiklus" tāpat vien, aiz nav ko darīt. Jaunais romāns ir turpinājums labi iesāktajam darbam. Acīmredzot, autore nav spējusi tikt vaļā no pirmajā grāmatā ieliktajiem varoņiem, norakstīt tos no sevis nost. Romānā "Stikli" iepazītais ārsts Kārlis Vilks un viņa paciente (bērna māte) Magdalēna, kā arī vairāki citi tēli dzīvo arī romānā "Skaistās". Šim traģiskajam cilvēku kopumam pievienojas vēl vairāki varoņi, visiem, pirmās personas formā izklāstītajiem, notikumiem un pārdomām norisot dažādās vietās laika posmā no 1941. gada līdz 2006. gadam. 

Hetere Morisa "Aušvicas tetovētājs"

"Glābt vienu nozīmē glābt pasauli"

Sajūsmu par jaunzēlandiešu rakstnieces Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs" redzēju jau angļu valodā lasošu un rakstošu sociālo tīklu lietotāju vidū, taču lasāmā latviešu valodā ir tik daudz, ka nemaz neķēros klāt šīs grāmatas meklējumiem angļu valodā. Kad grāmata iznāca latviešu valodā, steidzos pēc tās uz veikalu, un brīvdienās to arī gluži vai vienā elpas vilcienā izlasīju. Kādu laiku biju atturējusies no holokausta stāstiem un vēsturiskās prozas par šo tematu, taču ar "Aušvicas tetovētāju" atkal esmu ierauta šajā tematā un jau ķērusies pie nākamās tematiski līdzīgās grāmatas.

Hetere Morisa pierakstījusi Aušvicas nāves nometni pārdzīvojušā Lali Sokolova stāstu un,  kā viņš šajā nometnē satika savu mūža mīlestību Gitu. Šis stāsts sākotnēji pierakstīts ar domu veidot scenāriju ekranizācijai, bet beigās tomēr vispirms iznācis kā grāmata. Tas ir skaudrs vēstījums par to, kā cilvēks ir darījis visu, lai izdzīvotu, lai tiktu ārā no nometnes un dzīvotu ar savu nometnē satikto mīļoto normālu dzīvi. Tas ir arī stāsts par to, kā nākas iet pret savu sirdsapziņu, izdzīvošanas dēļ pieņemt to, kas šķitis nepieņemams, tā ir grāmata par lielas cilvēku grupas izciestajiem par pazemojumiem.

Normans Olers "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā"

Žurnālists, scenārists un rakstnieks Normans Olers ir vācietis un viņš ar pedantisku vācieša pieeju izracies cauri dažādiem materiāliem, kas atklāj narkotiku attīstību un lietošanas posmu nacionālsociālistiskajā Vācijā, Hitlera valdīšanas laikā, kā arī narkotiku lielo lomu Otrajā pasaules karā kopumā. Paša autora vārdiem, viņš veicis darbu par aspektu, kas līdz šim Hitlera biogrāfijās nav padziļināti izpētīts un dažos gadījumos pat vispār ignorēts, proti, Hitlera atkarību no narkotiskiem līdzekļiem. Man nav iemesla apstrīdēt šo apgalvojumu, jo neesmu lasījusi ne tuvu visas par Hitleru un Otro pasaules karu sarakstītās grāmatas, bet tajā, ko esmu lasījusi, narkotikas nudien pieminētas maz. Šis bija gadījums, kad izdevniecība (turklāt igauņu izdevniecība) uzrunāja mani pati un piedāvāja apmaiņā pret godīgu atsauksmi izlasīt Normana Olera grāmatu "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā". Jāsaka gan, ka, agrāk vai vēlāk, es arī pati būtu nonākusi pie šīs grāmatas, jo to jau biju pamanījusi sociālajos tīklos grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos un ielikusi savā lasāmo sarakstā.  

Marija Platace Futchs Fine "Platās acis"

Marija Platace Futchs Fine ir kundze, kura 70 gadus pēc aizbraukšanas no Latvijas atklāj sev dzimteni no jauna.  Grāmata sākotnēji iznāca 2016. gadā ASV angļu valodā, bet latviešu valodā to tulkoja Zigurds Skābardis un apgādā "Mansards" tā izdota šogad.

Nacistu karavīri 1944.gada martā gadu veco mazuli Mariju kā noziedznieci kopā ar māti Solomeju apcietina un kā politiskās ieslodzītās nogādā vispirms Rēzeknes cietumā, pēc tam Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bērns no mātes tiek šķirts un kļūst par dzīvu vecāku bāreni. Pats bērns nebija noziedzies neko, arī māte ne - viņas abas maksāja par tēva grēkiem. Marijas tēvs Broņislavs bija līdzdalīgs partizānu darbībā Latgalē, bet pārliecināts, ka vācieši bērnus un sievietes neaiztiek paspēja no apcietināšanas aizmukt purvā. Jaunā sieviete un zīdainis tika aizsūtīti uz cietumu Broņislava vietā, kā ķīla, kā atriebība, kā miesas blāķi, ķeksis apcietināmo sarakstā, nevis kā dzīvi cilvēki.