Blogā jau esmu aprakstījusi jaunzēlandiešu autores Heteres Morisas pirmo grāmatu “Aušvicas tetovētājs”, otro – “Cilkas stāsts” un tagad laiks trešajai grāmatai “Trīs māsas”. Manā lasāmo grāmatu plauktā tā bija pavadījusi krietnu laiku un gana ilgi gaidīja arī pierakstīšanu blogā. Pamanīju, ka Zvaigzne ABC no jauna izdevusi “Aušvicas tetovētāju”, šoreiz brošētais izdevums jeb grāmata mīkstajos vākos.
Visas trīs Heteres Morisas grāmatas par Aušvicas darba nometnēs ieslodzītajiem un izdzīvojušajiem bijuši bestselleri, tulkotas daudzās valodās. Nupat, 2024. gada maijā uz ekrāniem nonācis arī seriāls “Aušvicas tetovētājs”. Būs jāmēģina paskatīties, jo šī grāmata saņēma daudz pārmetumu, ka pārāk atgādina filmas scenāriju.
Arī romāns “Trīs māsas”, tāpat kā iepriekšējie divi, balstīts uz patiesiem notikumiem, tie ir reāli dzīvojušu cilvēku stāsti. Turklāt Morisa savij savas grāmatas kopā, trīs māsas nometnēs satikušas gan tetovētāju Lali un viņa mīļoto Gitu, gan Cilku un citus iepriekšējās grāmatās pieminētos ebrejus un viņu mocītājus. Šobrīd Heteres Morisas “Cilkas ceļojums” un “Trīs māsas” pieejama lasīšanai arī elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv
Trīs ebreju māsas bērnībā apsolīja tēvam, ka vienmēr turēsies kopā un rūpēsies cita par citu. Kopā viņas ir stiprākas. Pēc vairākiem gadiem piecpadsmit gadus veco Livi nacisti nosūta uz Aušvicu. Četrus gadus vecākā Cibi pilda tētim doto solījumu un dodas Livi līdzi, apņēmusies māsu sargāt vai mirt reizē ar viņu. Abas meitenes cīnās par izdzīvošanu neiedomājami nežēlīgos un grūtos apstākļos. Vidējā māsa, Magda, tobrīd bija septiņpadsmit gadus veca un palika mājās ar mammu un vectēvu. Meitene slēpās kaimiņu bēniņos vai mežā, nemitīgi mocīdamās neziņā par māsu likteni un pašpārmetumos, ka nepilda tēvam doto solījumu. Beigās arī trešā māsa tiek sagūstīta un aizvesta uz nāves nometni. Trīs māsas atkal satiekas Aušvicas–Birkenavas nometnē un stājas pretī badam, slimībām, salam un smagam darbam. Viņu galvenais dzinulis galēja izmisuma brīžos ir tētim dotais solījums. Pēc šīs grāmatas es aizdomājos par to, kā gan vācieši, gan krievi, izsūtot cilvēkus, īpaši parūpējās par ģimeņu izšķiršanu. Ko nespēj sagraut vārdiski, fiziski pazemojumi un bads, to sagrauj izšķiršana no mīļajiem. Taču vienlaikus šķiršana var būt arī vērienīgs dzinulis izdzīvot, tikt pāri murgam un atrast tuviniekus.
Šajā grāmatā aprakstītā māsu turēšanās kopā, noliekot malā personisko drošību, ir gan galvenais vadmotīvs, gan, manuprāt, lielākais emociju dzinulis lasītājam. Spītīgā turēšanās pie solījuma liek dusmoties par to, ka kāda no māsām atsakās glābties, ja tas nozīmē zaudēt vienu vai abas pārējās. Vienlaikus lasītājam (vismaz man) ir grūti atturēt asaras, kad tiek aprakstītas bēdas, izmisums, dusmas, ko izjūt māsa netiekot pie pārējām. Ja par “Aušvicas tetovētāju” rakstīju, ka līdz asarām mani tā nenoveda, tad šeit bieži vien nācās susināt vaigus.
Man šajā darbā patika, ka mazāk rakstīts par izsūtīšanas brīdi un dzīvi nometnē un vairāk par dzīvi pēc. Liela daļa stāsta veltīta tam, kā Livi, Cibi un Magda kopā ar vairākām citām sievietēm mēroja ceļu atpakaļ uz mājām, meklēja pārtiku, centās atgūt skatījumu uz normālu dzīvi. Daudz arī par to, kā ir atgriezties starp cilvēkiem, kuri vēl salīdzinoši nesen tevi pavadījuši ar spļāvieniem un apvainojumiem, izmest no savas mājas tur iemitinājušos liekēžus, saprast, ka dzīve vecajā vietā nav iespējama. Māsas emigrēja uz Izraēlu un spēja iekārtot dzīvi tur. Ļoti interesanti bija izpētīt arī grāmatas beigās ievietotās ģimenes fotogrāfijas gan no laika, kad meitenes bija mazas, gan no laika pēc nometnēm.
Kopš laika, kad rakstīju, ka šādi stāsti jāturpina nest pasaulē, lai neaizmirstu, esmu kļuvusi zinošāka. Lasot Jichoka Baševja Zingera “Šoša”, uzzināju par terminu Jizker buch jeb holokausta piemiņas grāmata. Arī Heteres Morisas trīs grāmatas savā ziņā ir piemiņa mirušajiem, lai arī galvenie varoņi viņas grāmatās ir izdzīvojušie. Tā ir īstu cilvēku šausminošā pieredze, ko neaizmirst. Taču trakā pasaule rāda, ka cilvēki laikam neko nav mācījušies no vēstures zvērībām, ja turpina tikpat zvērīgi cits citu iznīcināt arī 2024. gadā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru