Koši sarkans vāks ar baltu joslu un teātra masku ir skatienu ļoti piesaistošs. Arī nosaukums "Šoša" intriģē, jo nevari īsti uzreiz saprast, ko tas apzīmētu. Jidišā rakstījušais autors Jichoks Baševis Zingers latviešu valodā lasošam cilvēkam nav bijis īsti pazīstams, pirmo reizi tulkots viņa romāns "Šoša". Tas ir intelektuāls izaicinājums lasītājam. Visu laiku mani nepameta domas, cik daudz jāzina šādas grāmatas tulkotājam, lai teksts nezaudētu ne nieka no tās īpatnējības, kas autoram ir dabiski ikdienišķais, bet lasītājam vulgaris - neparasta eksotika - ortodoksālo ebreju kultūra! Tas ir AP-BRĪ-NO-JA-MI!
Jichoks Baševis Zingers, angliskajā pasaulē Aizeks Baševis Singers (Isaac Bashevis Singer) – Nobela prēmiju saņēma 1978. gadā un savu lekciju par godu apbalvojumam veltīja jidišam – “trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība”. Angļu valodā Zingera romāns "Šoša" iznāca šajā pašā 1978. gadā.
Kaut man kāds būtu devis padomu vispirms izlasīt tulkotājas Māras Poļakovas piezīmes un pēcvārdu, tikai tad ķerties klāt pašam romānam. Bagātināta ar fona un valodnieciskām zināšanām, mana lasīšana noteikti būtu nedaudz mazāk izaicinošs literārais mazohisms un vairāk baudpilna gremdēšanās teksta melodijā. Nepārprotiet! Šī grāmata ir lieliska! Tajā atradu sev tik daudz jauna un neparasta! Vai visu sapratu? Laikam jau tomēr nē, ko secināju tulkotājas pēcvārdu lasot. Un tomēr jūtos kripatiņu bagātinājusies. Man, piemēram, bija jaunums termins Jizker buch jeb holokausta piemiņas grāmata.
Tulkotāja skaidro, ka Jizker (vai Jizkor) ir žanrs, kas izaug no senas Austrumeiropas ebreju kopienas paražas pierakstīt kopienai svarīgus notikumus. Tas ir kā no vārdiem veidots kapa piemineklis tiem, kuriem bijusi liegta pienācīga apglabāšana, gan iemūžina bojāgājušo vārdus, gan cenšas pēc iespējas rūpīgāk aprakstīt iznīcinātā ciema vai pilsētiņas kultūru. Varbūt tieši tamdēļ man radās sajūta, ka "Šoša" zināmā mērā ir teksts "savējiem", tiem, kuriem nav jāskaidro. Bet man tomēr bija ļauts jidiša pasaulē ielūkoties kaut kur pa nedaudz pavērtu aizkulišu priekškara stūrīti. Turklāt, uzzinot šo terminu, arī tapis nedaudz skaidrāks, kāpēc ir tapis tik daudz holokausta tematikai veltītas literatūras. Ne tikai, lai nekad neaizmirstu nāves un nežēlības pilno pagātni, bet arī, lai izrādītu cieņu tiem, kuriem liegta cieņpilna atvadīšanās.
Stāsta galvenais personāžs Ārons Greidingers ir godājama rabīna dēls, audzināts tradicionālā ebreju garā. Pieaudzis, 20. gs. 30. gados, viņš atgriežas savā bērnības pilsētā Varšavā, apņēmies kļūt par rakstnieku. Iet viņam ar to visādi. Jaunam cilvēkam galvaspilsētā daudz vilinājumu, dzīve piepildīta bohēmas un mīlas dēku, kas man šķita savdabīgi kontrastējoši pret galvenā varoņa izcelsmi, taču vienlaikus arī saprotams kā protests audzināšanai un šai pašai izcelsmei. Kā nebūt, ar veiksmīgām nejaušībām, finansiālo pusi Ārons ir atrisinājis, bet dvēselē kauc neizprotams caurvējš. Kādu dienu, nejauši ieklīdis savā dzimtajā apkaimē, Krohmalnas ielā, Ārons sastop tur bērnības dienu draudzeni - Šošu. Abi jaunie cilvēki viens otru nav aizmirsuši, Arele un Šošele atkal ir kopā.
Šis ir neparasts mīlestības stāsts, kurā līdz galam nevar saprast - Šoša ir īsta un taustāma vai tikai sirdsapziņas un atmiņu balss? Daudz vietas šajā stāstā, protams, nāvei un neizbēgamībai, rāma samierināšanās pret kaislīgu pretošanos, cerot sapurināt arī kuslos un padevīgos. Lai arī ik pa laikam grāmatas varoņu sarunās tiek izklāstīts politiskais fons, pieminēti Staļina un Hitlera posta darbi, komunistu izrēķināšanās ar pašu biedriem, Ārona dzimtās vietas ielas pārvēršas salīdzinoši nemanot. Jā, ir viena otra saruna, aplinkus mājiens vai tieša izrunāšanās, taču vārds "geto", acu priekšā teksta rindās izlec pēkšņi un iesit gluži kā ar mietu pa pieri - ebrejiem Polijā draud drīza iznīcība un šis ir stāsts par to, kā vairs nav.
Izlasot kaut Vikipēdijas rakstu par autoru, ir skaidrs, ka galvenajā varonī viņš ielicis daudz sevis, paša pieredzēto un biogrāfijas detaļas. Tas stāstījumu padara īpaši reālistisku un galveno varoni cilvēcisku. Šī īpatnējā maģiskuma strāvoto stāsta tulkojumu veikušas Irēna Birzvalka un Māra Poļakova, latviešu valodā teksts sākotnēji tapis no starpvalodām (krievu un angļu) un savu pilnību sasniedzis papildu tulkojumā jeb redakcijā pēc romāna jidiša oriģināla.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru