Jichoks Baševis Zingers "Šoša"

Koši sarkans vāks ar baltu joslu un teātra masku ir skatienu ļoti piesaistošs. Arī nosaukums "Šoša" intriģē, jo nevari īsti uzreiz saprast, ko tas apzīmētu. Jidišā rakstījušais autors Jichoks Baševis Zingers latviešu valodā lasošam cilvēkam nav bijis īsti pazīstams, pirmo reizi tulkots viņa romāns "Šoša". Tas ir intelektuāls izaicinājums lasītājam. Visu laiku mani nepameta domas, cik daudz jāzina šādas grāmatas tulkotājam, lai teksts nezaudētu ne nieka no tās īpatnējības, kas autoram ir dabiski ikdienišķais, bet lasītājam vulgaris - neparasta eksotika - ortodoksālo ebreju kultūra! Tas ir AP-BRĪ-NO-JA-MI! 

Jichoks Baševis Zingers, angliskajā pasaulē Aizeks Baševis Singers (Isaac Bashevis Singer) – Nobela prēmiju saņēma 1978. gadā un savu lekciju par godu apbalvojumam veltīja jidišam – “trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība”. Angļu valodā Zingera romāns "Šoša" iznāca šajā pašā 1978. gadā.

Joanna Rudņanska "Brigitas kaķenīte"

Karš izmaina visu. Cilvēku attieksmi, attiecības, dzīvotgribu, intereses, pat smaržas un garšas. Poļu rakstniece Joanna Rudņanska (Joanna Rudniańska) latviešu lasītājam līdz šim nav bijusi pazīstama, viņas stāsts "Brigitas kaķenīte" (Kotka Brygidy) ir pirmais viņas darbs, kas tulkots latviešu valodā. Otrais pasaules karš ienāk Polijā un lasītājs to skata bērna, Helēnas, acīm. Helēna dzīvo ar mammu, tēti un mammas aukli Stancju. Tēvam pieder brūzis un ģimene ir samērā pārticīga, ko vērts atcerēties līdz pat grāmatas beigām, kad Poliju "atbrīvo" krievu karaspēks. Pie viņas ģimenes uz laiku apmetusies Brigitas kaķenīte, jo Brigita, viņas brālis Kamils un pārējā ģimene, līdz ar pārējiem ebrejiem pārcēlušies un geto un tur kaķim nav vietas. 

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!

Mikolajs Ložiņskis "Grāmata"

Tik vienkāršs, cik vienkāršs ir nosaukums, ir arī saturs. Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis uzrakstījis par savu ģimeni pavisam vienkāršās kategorijās darbu "Grāmata". Tas ir savstarpēji saistītu īsu, šķietami ikdienišķu darbību un notikumu apraksts. "Grāmata" atspoguļo trīs paaudžu attiecību risinājumus, mezglus un šķetinājumus 20.gadsimtā, galvenokārt Polijā. Protams, ka rakstot par ģimenes dzīvi neizbēgama ir arī sastapšanās ar lieliem 20.gadsimta notikumiem - karš, ebreju emigrācija, bēgšana, neaizbēgšana. Īsi epizodiski uzplaiksnījumi kā momentuzņēmumi ģimenes fotogrāfiju albūmā. Tāpat kā darba nosaukums "Grāmata" ir askētisks, tā arī nodaļu nosaukumi ir eleganti vienkārši, piemēram, Brilles, Telefons un citi.

Staņislava Hobjana - Šerona "Klaida magones"

Aizver grāmatas pēdējo lappusi, uz galda stāv kafijas krūze, no laukiem vedot ieplīsuši tomāti, medus saldas plūmes, vēl atlikusi maza pussaujiņa melleņu, māla krūkā asteres no mammas dārza. Ar "Paulig Cafe Havana" kafiju Tu esi komunisma piesūcinātajā un saules apspīdētajā Kubā, ievelc tumīgi biezos garaiņus nāsīs un nonāc tropiskā naktī, bet visi pārējie uz galda esošie atribūti Tevi atsviež atpakaļ rudenīgajā Rīgā. Šāda kontrastu pilna, liriska kafijas pauze ir par īsu, lai sakopotu savas domas par nupat izlasīto grāmatu, tāpēc vēl vairākas dienas nēsāju vārdus sev līdzi galvā un sirdī. Staņislava Hobjana - Šerona, vilciena riteņiem klaudzot, ir aizvedusi lasītāju uz komunisma meku - Padomju savienību. Kā viņa pati raksta - uz "vētrainās jaunības atmiņām", bet šis otrais virsraksts absolūti disonē ar grāmatas "Klaida magones" garu. Jā, autores agrīnā jaunība noteikti nav plūdusi kā laiviņa miera vējos, bet "vētrains" jaunības izpratnē parasti asociējas ar ballītēm, izklaidēm un priecāšanos. Par prieku un priecāšanos jaunajai Staņislavai nācās sīvi pacīnīties ar padomju varu.