Staņislava Hobjana - Šerona "Klaida magones"

Aizver grāmatas pēdējo lappusi, uz galda stāv kafijas krūze, no laukiem vedot ieplīsuši tomāti, medus saldas plūmes, vēl atlikusi maza pussaujiņa melleņu, māla krūkā asteres no mammas dārza. Ar "Paulig Cafe Havana" kafiju Tu esi komunisma piesūcinātajā un saules apspīdētajā Kubā, ievelc tumīgi biezos garaiņus nāsīs un nonāc tropiskā naktī, bet visi pārējie uz galda esošie atribūti Tevi atsviež atpakaļ rudenīgajā Rīgā. Šāda kontrastu pilna, liriska kafijas pauze ir par īsu, lai sakopotu savas domas par nupat izlasīto grāmatu, tāpēc vēl vairākas dienas nēsāju vārdus sev līdzi galvā un sirdī. Staņislava Hobjana - Šerona, vilciena riteņiem klaudzot, ir aizvedusi lasītāju uz komunisma meku - Padomju savienību. Kā viņa pati raksta - uz "vētrainās jaunības atmiņām", bet šis otrais virsraksts absolūti disonē ar grāmatas "Klaida magones" garu. Jā, autores agrīnā jaunība noteikti nav plūdusi kā laiviņa miera vējos, bet "vētrains" jaunības izpratnē parasti asociējas ar ballītēm, izklaidēm un priecāšanos. Par prieku un priecāšanos jaunajai Staņislavai nācās sīvi pacīnīties ar padomju varu.

Andra Manfelde "Zemnīcas bērni"

Izlasījusi Andras Manfeldes jaunāko grāmatu "Mājās pārnāca basa", savā plauktā atradu arī vienu no iepriekšējām grāmatām "Zemnīcas bērni". Šīs abas grāmatas ir savā starpā saistītas, jo "Zemnīcas bērnu" veidošanas laikā autore ieguvusi tik daudz stāstu no izsūtītajiem, ka nav spējusi tos paturēt pie sevis. Kā par brīnumu "Zemnīcas bērni" manā plauktā bija sen, bet nespēju atcerēties, ka tos būtu lasījusi. Grāmatas vēstījums savīts no diviem elementiem - zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda foto attēliem. Grāmata ir pašas autores izdevums un noformējums. Uz vāka fotogrāfijas redzami autores vecvecāki jaunībā – Anna un Kristaps ar saviem trim bērniem zemnīcas priekšā Omskā. Nozīmīga grāmatas daļa ir Kristapa Manfelda izsūtījumā paša uzņemtie fotoattēli. Starp citu, fotoaparāts bijis viens no svarīgiem izdzīvošanas instrumentiem skarbajā klimatā.

Inga Ābele "Duna"

Bīstoties grāmatas biezuma, ilgu laiku atliku Ingas Ābeles romānu "Duna", kas pērn iznāca vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un plauktā mani gaidīja no pašas tā prezentācijas dienas pērnajā grāmatu izstādē. Patiesi, ja salīdzina ar citām sērijas grāmatām, šī ir bieza. Taču velti bijos, jo 430 lappušu ķieģelis izlasāms ja ne vienā, tad divos elpas vilcienos noteikti. 

Pabeidzot darbu, lasītājs var pats izlemt, kura no daudzajām dunām ir tā "Duna", kas likta nosaukumā, vai tā ir darbība, vai skaņa, kara radītās atskaņas, kāpa, kuras vārdā nosaukts viens no grāmatas varoņiem - zirgs "Runhill Dune", vai galu galā Daugavas upe pate? Šī iespēja ar dažādajiem skaidrojumiem, manuprāt, spilgti ilustrē visa darba būtību - daudzslāņainību un dziļumu. Man šķiet, ka ar vārdiem ir par maz, lai izteiktu manu sajūsmu par šo grāmatu, bet mēģināšu.

Viljams Bērtons Makormiks "Ļeņina harēms"

Neļaujieties sevi maldināt grāmatas nosaukumam stāsts nebūt nav par krievu vadoņa dzīves sievietēm. Viljama Bērtona Makormika darbs "Ļeņina harēms" ir par latviešiem jeb precīzāk - Latvijā reiz dzīvojušajiem. Patiesībā tieši sākotnējā malda dēļ šo grāmatu biju atsijājusi sev kā neinteresantu un pat nedomāju lasīt. Mans domas mainījās pēc sarunas ar izdevniecības Zvaigzne ABC meitenēm, jo es uzzināju grāmatas tapšanas stāstu un tapu ieintriģēta.