Inga Ābele "Duna"

Bīstoties grāmatas biezuma, ilgu laiku atliku Ingas Ābeles romānu "Duna", kas pērn iznāca vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un plauktā mani gaidīja no pašas tā prezentācijas dienas pērnajā grāmatu izstādē. Patiesi, ja salīdzina ar citām sērijas grāmatām, šī ir bieza. Taču velti bijos, jo 430 lappušu ķieģelis izlasāms ja ne vienā, tad divos elpas vilcienos noteikti. 

Pabeidzot darbu, lasītājs var pats izlemt, kura no daudzajām dunām ir tā "Duna", kas likta nosaukumā, vai tā ir darbība, vai skaņa, kara radītās atskaņas, kāpa, kuras vārdā nosaukts viens no grāmatas varoņiem - zirgs "Runhill Dune", vai galu galā Daugavas upe pate? Šī iespēja ar dažādajiem skaidrojumiem, manuprāt, spilgti ilustrē visa darba būtību - daudzslāņainību un dziļumu. Man šķiet, ka ar vārdiem ir par maz, lai izteiktu manu sajūsmu par šo grāmatu, bet mēģināšu.

Māra Zālīte "Paradīzes putni"

Vienā dienā izlasīta ilgi gaidītā Māras Zālītes otrā bērnības atmiņu grāmata "Paradīzes putni". 2013.gadā lasītāji saņēma autores pirmo prozas darbu "Pieci pirksti" un palika gaidot. Mazais Sibīrijas bērns Laura dzīvo tālāk bagātās un plašās tēvu zemes PSRS nostūrī - auglīgajā Lamē. Par pirmo grāmatu nevarēju savas pārdomas uzrakstīt ilgi, savukārt par otro grāmatu nespēju tās noturēt pie sevis ne dienu ilgāk.

"Pieci pirksti" bija piecgadīga bērna skatījums uz pasauli pēc atgriešanās no Sibīrijas, "Paradīzes putni" ir turpinājums 10 gadus veca bērna acīm. Vēl aizvien pieaugušie Laurai visu atklāti nestāsta un nekas nav mainījies - par Sibīriju runāt ar svešiem neklājas, arī tuvie par šo laiku ne pārāk alkst uzzināt, labāk ir ļauties šodienai. Atņemto taču tāpat neatgūt, ne ar olu kasti, miltu maisu vai biezpiena maišeli. Viss kolhoza, vēlāk sovhoza spožums un posts krāšņi un atklāti - no žūpības un nesaprātīgas saimniekošanas līdz uzplaukumam un lielās sistēmas "čakarēšanai" pelēkā cilvēka labā. Līdz asarām sāpīgas atmiņas par to kā bija "pirms", ilgi gaidītas satikšanās, cerības un ilgas. Tik tiešām pāris reizes arī raudāju. Asaras plūda par lielajām netaisnībām pret latviešu tautu, pret lielām saimēm un katru cilvēku atsevišķi. Asaras plūda arī par sirsnību, daudzus gadus neizteiktiem un iekrātiem mīļiem vārdiem. Silti vārdi jāsaka ik dienas, citādi tie neizteikti sakrājas un sāk bojāties.

Helēna Celmiņa "Kā plika pa nātrām"

Kā biju plānojusi, ķēros klāt otrajai noskatītajai Helēnas Celmiņas grāmatai "Kā plika pa nātrām". Pirms tam lasīju par sievietēm PSRS cietumos. Lai arī šī izdota 1998.gadā, bet tā par cietumiem jau 1980.gadā, jāsaka, ka hronoloģiski tomēr vajadzētu sākt ar šo darbu un tiki pēc tam lasīt par cietumiem. "Kā plika pa nātrām" beidzas ar Celmiņas pirmstiesas izmeklēšanā apcietinājumā pavadītā laika īsu izklāstu, bet "Sievietes PSRS cietumos", ar šī dzīves posma aprakstu sākas.

Helēna Celmiņa "Sievietes PSRS cietumos"

Esmu ieradusi blogu rakstos pieminēt arī, kā esmu nonākusi līdz aprakstāmajai lasāmvielai. Šajā gadījumā es nespēju atcerēties, kā nonācu pie zināšanām par Helēnas Celmiņas grāmatas "Sievietes PSRS cietumos" eksistenci. Kaut kur interneta ārē manīju kādu pieminam šo darbu, pazīstama sieviete norādīja uz vietu, kur grāmata pieejama tiešsaistē un pēcāk darbs saglabāts e-lasītājā gaidīja savu lasīšanas stundu. 

Tematiski vēl nepiemērotāku lasāmvielu brīžiem, kad bērns spēj iemigt un gulēt tikai ar mammas siltumu pie sāna, nevaru iedomāties, bet tā nu nācās lasīt - tumsā e-lasītāja gaisma netraucēja bērna miegu, tāpēc galu galā bērns pagulējis un mammas smadzenes iekustinātas ar skarbiem stāstiem. Turklāt pēc visādu iedomu un izdomu lasīšanas biju izslāpusi pēc dokumentālākiem stāstiem.

Laima Kota "Istaba"

Pienākusi kārta vēl vienam romānam no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tas ir stāsts par laiku, ko piedzīvojuši ļoti daudzi no šobrīd dzīvojošajiem. Laimas Kotas romāns "Istaba" aizved lasītāju uz kādu nedefinētu laiku, ziloni vai ziloņlaiku, taču ik katram būs skaidrs, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, perestroiku jeb pārkārtošanos. Turklāt lasītājs nonāk ne vien astoņdesmito gadu Latvijā, bet arī komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra (tagadējās Matīsa un Tērbatas iela). Šis astoņu istabu dzīvoklis kopumā un katrs tā iemītnieks ar savu istabu atsevišķi, manuprāt, ir visa perestroikas esence.

Andris Trautmanis “Izlūkošanas noslēpumi”

Andra Trautmaņa apjomīgā hronika “Izlūkošanas noslēpumi” uzrunās 20. gadsimta pirmās puses specdienestu vēstures entuziastus. Cilvēkiem, kas par vēsturi interesējas vispārīgi, šī grāmata varētu šķist pārlieku sausa un šauras ievirzes. Darbā galvenokārt stāstīts par nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS spiegu dienestu veidošanu un to darbībām. Dažbrīd trūkst vispārējā vēstures notikumu konteksta, kas gan grāmatu noteikti padarītu vismaz divtik biezu. Atsvaidzinošas ir nodaļas par atsevišķiem izlūkdienestu darbiniekiem, kuru vidū gana daudz latviešu vārdu.

Autors ir bijis ne vien Drošības policijas Ārējās izlūkošanas nodaļas vadītājs, bet arī VDK Pretizlūkošanas nodaļas virsnieks, tādējādi grāmatas tapšanā palīdzējusi arīdzan paša darba pieredze. Šis darbs sniedz ieskatu izlūkdienestu darbības aizkulisēs, kā arī vienā grāmatā hronoloģiski apkopo vēstures cienītāju kārajai acij ne vienu vien pilsētas mītu.

Grāmatas apraksts sākotnēji publicēts žurnālā "Laiks Pasaulei" 2016.gada februārī