Andra Manfelde "Zemnīcas bērni"

Izlasījusi Andras Manfeldes jaunāko grāmatu "Mājās pārnāca basa", savā plauktā atradu arī vienu no iepriekšējām grāmatām "Zemnīcas bērni". Šīs abas grāmatas ir savā starpā saistītas, jo "Zemnīcas bērnu" veidošanas laikā autore ieguvusi tik daudz stāstu no izsūtītajiem, ka nav spējusi tos paturēt pie sevis. Kā par brīnumu "Zemnīcas bērni" manā plauktā bija sen, bet nespēju atcerēties, ka tos būtu lasījusi. Grāmatas vēstījums savīts no diviem elementiem - zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda foto attēliem. Grāmata ir pašas autores izdevums un noformējums. Uz vāka fotogrāfijas redzami autores vecvecāki jaunībā – Anna un Kristaps ar saviem trim bērniem zemnīcas priekšā Omskā. Nozīmīga grāmatas daļa ir Kristapa Manfelda izsūtījumā paša uzņemtie fotoattēli. Starp citu, fotoaparāts bijis viens no svarīgiem izdzīvošanas instrumentiem skarbajā klimatā.

Andra Manfelde "Mājās pārnāca basa"

Pēc ļoti jūsmīgas Marii atsauksmes izlasīšanas, steidzu meklēt rokās arī savu eksemplāru Andras Manfeldes grāmatai "Mājās pārnāca basa". To sāku lasīt vēl pirms oficiālās atklāšanas, kas Rīgā bija nolikta un notika 14.jūnijā. Nu nevar taču izvēlēties vēl piemērotāku datumu par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, lai atklātu grāmatu ar deportēto stāstiem. Lai kā cerēju doties arī uz šo pasākumu, šoreiz izvēlējos ģimenes prioritāti un apmierinājos ar grāmatas lasīšanu vien. Ar Andras Manfeldes daiļradi man ir kā pa kalniem, te ļoti patīk, te nespēju sajust saikni. Tomēr katru reizi es dodu viņas darbiem jaunu iespēju ieurbties manā dvēselē un atdodu tiem savu laiku, jo rezultātā manā attieksmē tāpat viss ir līdzsvarā.

Kā ledusaukstu ūdeni dzer maziem malciņiem, lai neapsvilinātu rīkli, tā šo grāmatu lasa maziem fragmentiem, lai nesadedzina dvēseli.

Māra Zālīte "Paradīzes putni"

Vienā dienā izlasīta ilgi gaidītā Māras Zālītes otrā bērnības atmiņu grāmata "Paradīzes putni". 2013.gadā lasītāji saņēma autores pirmo prozas darbu "Pieci pirksti" un palika gaidot. Mazais Sibīrijas bērns Laura dzīvo tālāk bagātās un plašās tēvu zemes PSRS nostūrī - auglīgajā Lamē. Par pirmo grāmatu nevarēju savas pārdomas uzrakstīt ilgi, savukārt par otro grāmatu nespēju tās noturēt pie sevis ne dienu ilgāk.

"Pieci pirksti" bija piecgadīga bērna skatījums uz pasauli pēc atgriešanās no Sibīrijas, "Paradīzes putni" ir turpinājums 10 gadus veca bērna acīm. Vēl aizvien pieaugušie Laurai visu atklāti nestāsta un nekas nav mainījies - par Sibīriju runāt ar svešiem neklājas, arī tuvie par šo laiku ne pārāk alkst uzzināt, labāk ir ļauties šodienai. Atņemto taču tāpat neatgūt, ne ar olu kasti, miltu maisu vai biezpiena maišeli. Viss kolhoza, vēlāk sovhoza spožums un posts krāšņi un atklāti - no žūpības un nesaprātīgas saimniekošanas līdz uzplaukumam un lielās sistēmas "čakarēšanai" pelēkā cilvēka labā. Līdz asarām sāpīgas atmiņas par to kā bija "pirms", ilgi gaidītas satikšanās, cerības un ilgas. Tik tiešām pāris reizes arī raudāju. Asaras plūda par lielajām netaisnībām pret latviešu tautu, pret lielām saimēm un katru cilvēku atsevišķi. Asaras plūda arī par sirsnību, daudzus gadus neizteiktiem un iekrātiem mīļiem vārdiem. Silti vārdi jāsaka ik dienas, citādi tie neizteikti sakrājas un sāk bojāties.

Māra Zālīte "Pieci pirksti"

Tā ir pasaule bērna acīm. Turklāt šī pasaule nav nebūt tā vienkāršākā. Māras Zālītes darbā "Pieci pirksti" izklāstīts sarežģīts vēsturisks laiks un notikumi caur maza bērna skatu punktu. „Pieci pirksti” ir bērnības atmiņu grāmata, kurā autore vēsta par atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē. Atgriezties ir viens, bet kaut kā taču ir arī jādzīvo. Stāstījumam izvēlēta prozas forma, kas rakstniecei ļauj būt brīvākai nekā stingri iegrožotajā autobiogrāfiskajā žanrā. Turklāt šis ir pirmais Māras Zālītes prozas darbs. Līdz šim viņa bijusi zināma kā dzejniece un dramaturģe. Interesanti, vai ne?

Sandra Kalniete "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"

Savu ciemošanos pie brāļa īru salā februāra nogalē apvienoju ar patīkamāko no nodarbēm - grāmatu lasīšanu. Starp visām viņa grāmatām, ko vedu atpakaļ uz Latviju, bija arī Sandras Kalnietes "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos". Sen bija vēlme šo grāmatu izlasīt, bet sanāca tikvien kā nopirkt un nodot brāļa gādīgajām acīm. Skarbs ģimenes atmiņu stāsts par to kā četrdesmito gadu divos izsūtīšanas viļņos cieta, šķiet visa Sandras Kalnietes ģimene. Izvesti viņas vecvecāki un vecāki, kuri satikās un radīja paši savu laimi jau Sibīrijas skarbajā vidē. Likteņi, kas savijušies zem nelaimes tumšā mākoņa un radīja vienu Latvijai pēcāk nozīmīgu personu.

Kur paliek laiks?

Šodien, kad mamma prasīja vai vēl rakstu par grāmatām. Tajā brīdī es patiešām apjēdzu, cik maz pēdējā laikā sanāk lasīt grāmatas. Tāpat arī praktiski vienīgais, ko šobrīd parakstu ar savu vārdu ir ziņu aģentūras BNS ziņas.

Bet, ja runājam par grāmatām...