Andra Manfelde "Mājās pārnāca basa"

Pēc ļoti jūsmīgas Marii atsauksmes izlasīšanas, steidzu meklēt rokās arī savu eksemplāru Andras Manfeldes grāmatai "Mājās pārnāca basa". To sāku lasīt vēl pirms oficiālās atklāšanas, kas Rīgā bija nolikta un notika 14.jūnijā. Nu nevar taču izvēlēties vēl piemērotāku datumu par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, lai atklātu grāmatu ar deportēto stāstiem. Lai kā cerēju doties arī uz šo pasākumu, šoreiz izvēlējos ģimenes prioritāti un apmierinājos ar grāmatas lasīšanu vien. Ar Andras Manfeldes daiļradi man ir kā pa kalniem, te ļoti patīk, te nespēju sajust saikni. Tomēr katru reizi es dodu viņas darbiem jaunu iespēju ieurbties manā dvēselē un atdodu tiem savu laiku, jo rezultātā manā attieksmē tāpat viss ir līdzsvarā.

Kā ledusaukstu ūdeni dzer maziem malciņiem, lai neapsvilinātu rīkli, tā šo grāmatu lasa maziem fragmentiem, lai nesadedzina dvēseli.

Sandra Kalniete "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"

Savu ciemošanos pie brāļa īru salā februāra nogalē apvienoju ar patīkamāko no nodarbēm - grāmatu lasīšanu. Starp visām viņa grāmatām, ko vedu atpakaļ uz Latviju, bija arī Sandras Kalnietes "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos". Sen bija vēlme šo grāmatu izlasīt, bet sanāca tikvien kā nopirkt un nodot brāļa gādīgajām acīm. Skarbs ģimenes atmiņu stāsts par to kā četrdesmito gadu divos izsūtīšanas viļņos cieta, šķiet visa Sandras Kalnietes ģimene. Izvesti viņas vecvecāki un vecāki, kuri satikās un radīja paši savu laimi jau Sibīrijas skarbajā vidē. Likteņi, kas savijušies zem nelaimes tumšā mākoņa un radīja vienu Latvijai pēcāk nozīmīgu personu.