Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Andra Manfelde "Vilcēni"

Andras Manfeldes jaunākais romāns "Vilcēni" noteikti ir tāds īsteni "Manfeldisks". It kā no anotācijas uz grāmatas pēdējā vāka viss tik skaidri un labi saprotams, taču izpildījums veikts tik ļoti poētiski un savīti, ka liek man kārtējo reizi izvērtēt - vai man patīk Andras Manfeldes stils? Ir skaidrs, ka autorei ir savs noteikts rokraksts, kas izpaužas gan bērniem paredzētajās grāmatās, gan pieaugušajiem.

Jūrmalā starp jūru un upi dzīvo dažādi cilvēki. Daļa no mainīgo deviņdesmito sabiedrības ir cilvēkveidīgi vilcēni jeb bērni, kuri veido paši savus likumus un izpratnes par dzīvi. Caur viena pusaudža Andžeja acīm un muti lasītājs uzzina par neizdibināmo un noslēpumaino Vilcēnu, un par pārējiem bara locekļiem. Barā bez Vilcēna un Andžeja ir arī Zīmulis, Saņka Pristaņ, Būda Vilks, Brunčiks, Skeltons, Tauķis un Ričards Sarkans. 

Andra Manfelde "Zemnīcas bērni"

Izlasījusi Andras Manfeldes jaunāko grāmatu "Mājās pārnāca basa", savā plauktā atradu arī vienu no iepriekšējām grāmatām "Zemnīcas bērni". Šīs abas grāmatas ir savā starpā saistītas, jo "Zemnīcas bērnu" veidošanas laikā autore ieguvusi tik daudz stāstu no izsūtītajiem, ka nav spējusi tos paturēt pie sevis. Kā par brīnumu "Zemnīcas bērni" manā plauktā bija sen, bet nespēju atcerēties, ka tos būtu lasījusi. Grāmatas vēstījums savīts no diviem elementiem - zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda foto attēliem. Grāmata ir pašas autores izdevums un noformējums. Uz vāka fotogrāfijas redzami autores vecvecāki jaunībā – Anna un Kristaps ar saviem trim bērniem zemnīcas priekšā Omskā. Nozīmīga grāmatas daļa ir Kristapa Manfelda izsūtījumā paša uzņemtie fotoattēli. Starp citu, fotoaparāts bijis viens no svarīgiem izdzīvošanas instrumentiem skarbajā klimatā.

Andra Manfelde "Mājās pārnāca basa"

Pēc ļoti jūsmīgas Marii atsauksmes izlasīšanas, steidzu meklēt rokās arī savu eksemplāru Andras Manfeldes grāmatai "Mājās pārnāca basa". To sāku lasīt vēl pirms oficiālās atklāšanas, kas Rīgā bija nolikta un notika 14.jūnijā. Nu nevar taču izvēlēties vēl piemērotāku datumu par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, lai atklātu grāmatu ar deportēto stāstiem. Lai kā cerēju doties arī uz šo pasākumu, šoreiz izvēlējos ģimenes prioritāti un apmierinājos ar grāmatas lasīšanu vien. Ar Andras Manfeldes daiļradi man ir kā pa kalniem, te ļoti patīk, te nespēju sajust saikni. Tomēr katru reizi es dodu viņas darbiem jaunu iespēju ieurbties manā dvēselē un atdodu tiem savu laiku, jo rezultātā manā attieksmē tāpat viss ir līdzsvarā.

Kā ledusaukstu ūdeni dzer maziem malciņiem, lai neapsvilinātu rīkli, tā šo grāmatu lasa maziem fragmentiem, lai nesadedzina dvēseli.

Andra Manfelde "Kurš no mums lidos"

Ar izdevniecības "Dienas grāmata" gādību manās rokās nonākusi pašmāju autores Andras Manfeldes pirmā grāmata bērniem. Viņas pašas meitas devušas iedvesmu ar dažu labu jautājumu un iztēles spēli un rakstniece ražīgi turpināja darbu jaunā žanrā. Turklāt šajā darbā Manfelde devusi dzīvību ne tikai stāstam, bet arī ilustrācijām. Stāsta darbība tāpat kā romānā "Virsnieku sievas" risinās Liepājas Karostā. Šai grāmatai grūti piemērot vienu konkrētu žanru. Tajā ir kaut kas no pasakas, kaut kas no piedzīvojumu romāna un arī detektīva, kā arī fantāzijas/fantastikas. Ilustrācijas ir atsevišķa apraksta vērtas, jo tās vilktas brīvu roku, fantazējot, iedvesmojoties no bērniem raksturīga rokraksta. 

Andra Manfelde "Virsnieku sievas"

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pamazām tuvojos noslēgumam. Šoreiz esmu izlasījusi Andras Manfeldes skatījumu uz Liepāju un tās daļu Karostu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos jeb "Virsnieku sievas". Pagriežamais tilts, sargpostenis un kuģu/zemūdeņu tilts starp divām tik dažādām pasaulēm. Zilo zvaniņu piebērtajās pļavās izaug silikātķieģeļu piecstāvenes, baznīcas kupola virsotnē tiek uzvilkts Padomju savienības karogs, bet visu vēro pētīgais skatiens ko nespēj slēpt pat tumši sarkanā svina krāsa.

Emigranti un emigrācija; "Izraidītie" un "Dzimtenīte"

Marts un pavasaris man sācies ar emigrācijas tematiku. Pati prom vēlreiz netaisos, bet dodos kultūras virzienā. Jau janvārī biju paņēmusi biļetes uz lietuviešu režisora darbu "Izraidītie" Dailes teātrī. 2.martā bija beidzot pienākusi lielā teātra diena.

Tas notika pirms padsmit gadiem. Toreiz Ņujorkā vēl stāvēja Dvīņu torņi, bet princese Diāna jau bija gājusi bojā. Toreiz Bens bija ļoti laimīgs un perspektīvs.

Lipīgi, smirdīgi, šķībi, greizi un apdulluši no garā ceļa, bariņš emigrantu ierodas Londonā - apsolītajā zemē. Taču šī ir cita pasaule - kastēs zem Vaterlo tilta, bez mājām un draugiem. Un dzīve nav nekāds fiction, kur visu var izdaiļot.