Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā"

Kā dāvana svētkos pie manis atceļoja pavisam neliela grāmatiņa mīkstos vākos - Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā". Autors pats ir žurnālists, dzejnieks un aizrautīgs ceļotājs. Savukārt no tā, ka vakaros meitai jāstāsta pasakas, tapusi šī pasaka par mazas meitenes neparastu ceļojumu. Piecus gadus vecā Sonora kopā ar ģimenes mīlules, suņa Heidi, atnesto blusu dodas neticamā piedzīvojumā. Blusa savos kamiešos aiznes meiteni uz Mēnesi, tālāk uz tuksnesi Ziemeļamerikā, aizceļo kuģī uz Antarktīdu pētīt pingvīnus, pēc tam viņas nokļūst Austrālijā, kur vietējo latviešu kopiena palīdz meitenei doties ceļā atpakaļ uz Latviju. Taču galu galā nav īsti skaidrs, vai tas bijis patiess ceļojums, vai apbrīnojami ticams sapnis.

Šis stāsts patiešām atgādina tos, kurus saviem bērniem izdomā vecāki, iepinot dažādus īstus faktus (piemēram, par dažādiem pingvīnu veidiem un to sugas nosaukuma izcelšanos), pašu bērnu personību un pievienojot mazliet pasaku motīva. Tieši tamdēļ nav vērts domās piesieties tam, ka mistiskā veidā jebkur pasaulē saprot piecgadīgā bērna dzimto latviešu valodu, bet par personificēto maģisko blusu vispār nerunāsim. Varbūt tieši tamdēļ gribas nedaudz paraukt pieri par neiespējamo, ja grāmatā ir ielikts iekšā tik daudz no tā, kas patiešām ir īsts un patiess. 

Kopumā lieliska vakara pasaciņa naskam jaunajam lasītājam vai ieinteresētam mazākam klausītājam. Burti gana lieli, lai bērns lasītu pats. Sējumiņš gana mazs, lai būtu ērti paķerams līdzi vai gluži vienkārši patīkami iegultos ne tikai pieauguša cilvēka rokās bet arī mazākās plaukstiņās. Starp citu, ilustrācijas grāmatai tapušas ar Jūrmalas Mākslas skolas audzēkņu palīdzību, skolotāju Katrīnas Eihes un Gundegas Muzikantes vadībā.

Lūkass Hartmanis "Tik garš deguns"

Kad pēdējo reizi lasīji pasaku? Nu tādu vecmodīgu - ar bārdainiem burvjiem, lidojošiem paklājiem un tikai mazliet par to visu izbrīnītiem cilvēkiem? Es tikko izlasīju! Vācu autors Lūkass Hartmanis sarakstījis grāmatu bērniem "Tik garš deguns". Tā ir caurcaurītēm pasaka! Sākot jau ar to, ka ģimene no Vācijas doadas atvaļinājumā uz Grieķijas salām un beigās vēl aizlido pie tēvoča uz slimnīcu Šveicē un nevienā pašā brīdī viņiem nav jādezinficē rokas. Labi, smieklus pie malas un pie literatūras.

Brālis un māsa, Pits (patiesībā Pēteris) un Lēna, kopā ar vecākiem aizbraukuši atvaļinājumā. Tētim jāatpūšas no stresa, viņš pludmalē ātri apdeg un ātri iemieg. Mamma ir mājsaimniece un arī viņa ir vareni aizņemta - sauļojoties ada krustbērniem džemperus. Vakaros gan vecāki naski uz pakašķēšanos, dažreiz Pits prāto, vai arī viņa vecāki izšķirsies, kā tas bija klases biedra ģimenē. Kamēr vecāki atpūšas, atvases garlaikojas, jo rudenī ūdens jūrā vēss un drebulis piemetas jau pēc stundas ceturkšņa. Kādu dienu bērni dodas meklēt gliemežvākus un atrod dīvainu salu grupu, vienā no salām viņi iepazīstas ar burvi. Vientuļnieka dzīvi Burvans izvēlējies pēc neveiksmīgas sacenšanās ar melno burvi Damasistratu. Milzīgais sārtais deguns Burvanam ir lāsts, ko neizdodas noņemt paša spēkiem, taču Lēnas un Pita tēvocis ir plastikas ķirurgs Bernē - bērni nolemj palīdzēt burvim un sākas piedzīvojums.

Sergejs Timofoejevs un Rūta Briede "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi"

Domājot par aktualitātēm mūsmājās un disciplīnas uzturēšanu caur izklaižu metodi, iegādājos Sergeja Timofejeva grāmatu "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi", māksliniece Rūta Briede. Nezinu, vai šo grāmatu pirku vairāk sev vai bērnam? Kaut gan nē, vēl nevaru skaidri nodalīt grāmatas tikai bērnam - tās visas ir mums kopā kā ģimenei. Grāmatu tēli bērnam (un vecākiem) lieliski kalpo kā disciplinēšanas līdzeklis, kā piemērs, kuram līdzināties vai gluži otrādi - no kura vairīties. Lai kā centāmies dēlu pēc iespējas ilgāk atturēt no konfekšu ēšanas, pirmos "kaitīgos" saldumus dēls nogaršoja privātajā dārziņā pusotra gada vecumā (un audzinātāja, ieraugot manas lielās acis, tik vien kā bailīgi izdvesa "ā, jūs viņam nedodat...") un pusotra gada laikā progresējis par īstu konču ekspertu.

Narinē Abgarjana "No debesīm nokrita trīs āboli"

"Piektdien pēc pusdienlaika, kad saule jau bija pārvēlusies pār debesjuma augstāko punktu un cēli slīdēja uz rietumu pamali, Sevojancu Anatolija apgūlās gultā gaidīt nāvi." /7.lpp./

Viena no grāmatām, ko saņēmu kā dāvanu par centīgu Laligaba 2019 grāmatu lasīšanu, bija armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas "No debesīm nokrita trīs āboli". Jau biju pamanījusi, ka apraksti par šo grāmatu man ik pa laikam parādās kaut kur sociālo tīklu burbuļos, pēc kā secināju, ka grāmata ir daudz lasīta. Taču pati nezinu, kāpēc nebiju līdz tai nonākusi. Acīmredzot, tagad bija īstais laiks man ķerties klāt kā kalnu strautam bezgalīgi urdzošam stāstam. 

Par gulētiešanu un lielajām slāpēm + Kriss Ridels "Reiz biezā, tumšā mežā"

Attēls iegūt šeit

Pirms gulētiešanas bērnus jau anekdotiski piemeklē lielais bads un slāpes, jo ko tikai neizdomāsi, lai neietu gulēt. Mūsu mājās ir vēl viens miega atlikšanas veids: "gibu gamatu". Tas raisa ļoti divējādas sajūtas. No vienas puses bērna patika uz grāmatām dikti glaimo un silda sirdi. No otras puses es redzu, ka ar manis pašas vājību mani "smagi čakarē" un es nezinu, kā to gudrāk apiet. Tā nu rit mūsu vakari ar variācijām sēdēt mammai vai tētim klēpī, sēdēt blakus, lēkāt mammai pa galvu, sēdēt dīvānā vai gultā, šķirstīt pašam vai pavēlēt šķirstīt otram, uzmanīgi klausīties stāstu vai aktīvi iesaistīties apspriešanā (cik nu valodiņa ļauj), izbesīties, ka gulēt tomēr galu galā ir jāiet. Bet šķiet, ka nu jau nav neviena vakara bez grāmatām. Viena no grāmatām, ko ar dēlu esam testējuši vairākus vakarus ir britu mākslinieka Krisa Ridela krāšņā pasaka "Reiz biezā, tumšā mežā".

Lilija Berzinska "Meža pasaka"

Bērna grāmatu plaukts turpina papildināties straujā tempā. Šoreiz vēl viena grāmata, kas mums pagaidām der vakara pasaciņas lasīšanai, bet vēlāk būs lielisks laika kavēklis patstāvīgai lasīšanai (kaut nu bērnam vēl būtu interese par lasīšanu atbilstošajā vecumā!) - Lilijas Berzinskas "Meža pasaka" ir pašas autores sacerēta un ilustrēta grāmata, kas ir pirmā no iecerētas vairāku grāmatu sērijas. Ar autori jau esmu pazīstama gan pieaugušo literatūras žanrā ("Pasaules centrs"), gan bērnu ("Skelets skapī"). Šoreiz varu pa īstam teikt, ka man grāmata tiešām patika un aizrāva!

Andra Manfelde "Kurš no mums lidos"

Ar izdevniecības "Dienas grāmata" gādību manās rokās nonākusi pašmāju autores Andras Manfeldes pirmā grāmata bērniem. Viņas pašas meitas devušas iedvesmu ar dažu labu jautājumu un iztēles spēli un rakstniece ražīgi turpināja darbu jaunā žanrā. Turklāt šajā darbā Manfelde devusi dzīvību ne tikai stāstam, bet arī ilustrācijām. Stāsta darbība tāpat kā romānā "Virsnieku sievas" risinās Liepājas Karostā. Šai grāmatai grūti piemērot vienu konkrētu žanru. Tajā ir kaut kas no pasakas, kaut kas no piedzīvojumu romāna un arī detektīva, kā arī fantāzijas/fantastikas. Ilustrācijas ir atsevišķa apraksta vērtas, jo tās vilktas brīvu roku, fantazējot, iedvesmojoties no bērniem raksturīga rokraksta. 

Lilija Berzinska "Pasaules centrs. Pasaka pieaugušajiem"

Pasakas esam lasījuši mēs visi. Parādiet man kaut vienu bērnu, kurš nav lasījis pasakas! Un tagad parādiet man pieaugušos, kuri aizvien lasa pasakas, taču ne saviem bērniem. Izdevniecība "Dienas grāmata" izdevusi Lilijas Berzinskas sarakstītu pasaku pieaugušajiem "Pasaules centrs". Aizceļot savā pasaules centrā, savā izplatījumā un cerēt, ka tas sakritīs ar kāda cita pasaules centru. Vai necerēt nemaz... Skaidrs ir tikai tas, ka pasaka pieaugušajiem nemaz nav tas pats, kas fantastikas vai fantāzijas romāns. Lai arī fantāzija ir abos žanros, atšķirības ir lasītāja dvēselei skaidri jūtamas.