Lauris Gundars un Anete Melece - grāmatu sērija par Vali un Spindzeli

Bērnu grāmatas reizēm pasaka to, ko vajadzētu vairāk sadzirdēt tieši pieaugušajiem. Tieši tāds ir arī rakstnieka Laura Gundara un ilustratores Anetes Meleces kopdarbs – trīs grāmatu sērija par Vali un Spindzeli. Sērijas pirmā grāmata “Sveiks, Vali!” izdevniecībā “Liels un mazs” iznāca jau 2017. gadā, un tā ir gan lasītāju novērtēta, gan saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. Toreiz bērnu grāmatas manā redzeslokā vēl nebija tik aktuālas, taču tagad ir un lielas pūles jāpieliek, lai paspētu aptvert gan to labo, ko izdod tagad, gan to, kas izdots jau gadus iepriekš.

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!"

Nu jau labi zināma un pieredzējusi bērnu grāmatu autore Agnese Vanaga turpina Intara un Klāva piedzīvojumus trešajā "Plastmasas huligānu" grāmatā. Amizanto ilustrāciju autore arvien ir māksliniece Līva Ozola. Pirmajā grāmatā Klāvs un Intars sastop Dusmukuli, otrajā - draugs pazūd un Lociņu ģimene šķiro atkritumus. Šoreiz stāsta galvenā uzmanība veltīta ūdens piesārņojuma tematam. Zinātniskās fantastikas garā jau vairākus gadus cilvēkiem aizliegts peldēteis dabiskās ūdenstilpnēs, jo tās ir piesārņotas. Karstā vasarā Čiekurkalna puišiem liegts peldēties Ķīšezerā. Vai vanna maz spēj atsvērt peldi zem klajas debess? Skaidrs, ka ne! Tas ir īsts murgs!

Agnese Vanaga “Plastmasas huligāni. Draugs pazudis”

Šī Agneses Vanagas grāmata ir turpinājums grāmatai "Plastmasas huligāni". Pirmajā grāmatā divi brāļi Klāvs un Intars iepazinās ar plastmasas maisiņu, kurš ne tikai runā, bet arī izstrādā visādas blēdības un jokus. Dusmukule kopā ar puišiem mēģina glābt pasauli no piesārņojuma, taču otrajā grāmatā draugs ir pazudis! Kā Intaram un Klāvam rīkoties, lai draugu atrastu? Bērnu dzīve nav bez izaicinājumiem arī vienaudžu dēļ. Ne visi bērni ir tik apzinīgi pret dabu un empātiski pret līdzcilvēkiem.

Mauri Kunnass "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim"

Ziemassvētku laiks ir klāt! Nu, labi - gandrīz ir klāt. Trešo gadu mūsu Ziemassvētku laika grāmatu klāstam pievienojas kaut kas no somu rakstnieka Mauri Kunnasa veikumiem. Pirms diviem gadiem iepazinām šo autoru ar pirmizdevumu latviešu valodā, grāmatu "Ziemassvētku vecītis". Pērn ar dēlu uzzinājām, kā Ziemassvētku vecītis pēc svētkiem atpūšas, caur grāmatu "Ziemassvētku vecīša brīvdienas". Šogad Zvaigzne ABC jaunai mazo lasītāju paaudzei devusi "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim", kas pirmo reizi latviešu valodā izdota 1996. gadā. Tolaik man to lasīt nebija sanācis, taču kopā ar savu dēlu grāmatu arī pati no sirds izbaudu kā bērns.

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas"

Ziemassvētki pavadīti un par Ziemassvētku vecīti šķietami varētu aizmirst līdz nākamajai gada nogalei. Taču, vai tiešām jums nav interesanti, ko Ziemassvētku vecītis un rūķi dara, kad dāvanas izdalītas? Kurš gan cits, ja ne somu rakstnieks Mauri Kunnass, zinās labāk gan, kas ir Ziemassvētku vecītis, gan, ko viņš dara pēc svētkiem? Šogad mūsu Ziemassvētku gaidīšanas grāmata bija Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas".

Mēs ar mazo klausītāju pēcsvētku laikam dienu pēc dienas izejam cauri kopā ar Korvantunturu iemītniekiem. Ziemassvētku vecīša un rūķu brīvdienas ilgst trīspadsmit dienas un tās ir prieka un līksmības piepildītas. Korvantunturos līksmo no Pirmajiem Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai. Arī rūķi, tāpat kā cilvēki, saņem dāvanas, mielojas ar neskaitāmiem ēdieniem, iesaistās spēlēs, sacensībās, dzied un dejo. Dažas tradīcijas sakņojas senos ticējumos, bet ir arī unikālas tieši Ziemassvētku vecīša namam un iedzīvotājiem raksturīgas delverības. Un arī cilvēciskas vājības vecītim un rūķim nav svešas - patīk gan kūkām pamieloties, gan paklačoties un laimes spēles izmēģināt. Bet vispār labi, ka brīvdienu ir vairāk nekā viena, jo īpaši, ja tās ir vienīgās brīvdienas visā gadā! 

Pireta Rauda "Kā izglābt mazītiņo mammu"

Igauņu rakstnieces Piretas Raudas grāmata "Kā izglābt mazītiņo mammu" manā redzeslokā nonāca, jo tā iekļauta lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2021. gada programmā. Grāmata ieteikta lasīšanai vecuma kategorijā no deviņiem gadiem. Taču varu viennozīmīgi teikt, ka šis stāsts ir ļoti iepaticies manam dēlam jau nepilnu piecu gadu vecumā. 

Patiesībā par šo grāmatu saņēmu vienu pamatīgu skandālu no dēla. Atļāvu izpētīt ilustrācijas un izpildot dēla vēlmi palasīt priekšā, lasīju pa pāris nodaļām vakaros. Kādu vakaru viņš ar tēti lasīja citu grāmatu tikmēr es otrā istabā nolēmu pati palasīt uz priekšu šo. Valters ieraudzīja, ka turpinu bez viņa lasīt mammas stāstu un sašutis kliedza, ka izlasīšu visu bez viņa un tad viņš nezinās, kas notika ar mammu!

Delfīne de Vigāna "No un es"

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā"

Kā dāvana svētkos pie manis atceļoja pavisam neliela grāmatiņa mīkstos vākos - Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā". Autors pats ir žurnālists, dzejnieks un aizrautīgs ceļotājs. Savukārt no tā, ka vakaros meitai jāstāsta pasakas, tapusi šī pasaka par mazas meitenes neparastu ceļojumu. Piecus gadus vecā Sonora kopā ar ģimenes mīlules, suņa Heidi, atnesto blusu dodas neticamā piedzīvojumā. Blusa savos kamiešos aiznes meiteni uz Mēnesi, tālāk uz tuksnesi Ziemeļamerikā, aizceļo kuģī uz Antarktīdu pētīt pingvīnus, pēc tam viņas nokļūst Austrālijā, kur vietējo latviešu kopiena palīdz meitenei doties ceļā atpakaļ uz Latviju. Taču galu galā nav īsti skaidrs, vai tas bijis patiess ceļojums, vai apbrīnojami ticams sapnis.

Šis stāsts patiešām atgādina tos, kurus saviem bērniem izdomā vecāki, iepinot dažādus īstus faktus (piemēram, par dažādiem pingvīnu veidiem un to sugas nosaukuma izcelšanos), pašu bērnu personību un pievienojot mazliet pasaku motīva. Tieši tamdēļ nav vērts domās piesieties tam, ka mistiskā veidā jebkur pasaulē saprot piecgadīgā bērna dzimto latviešu valodu, bet par personificēto maģisko blusu vispār nerunāsim. Varbūt tieši tamdēļ gribas nedaudz paraukt pieri par neiespējamo, ja grāmatā ir ielikts iekšā tik daudz no tā, kas patiešām ir īsts un patiess. 

Kopumā lieliska vakara pasaciņa naskam jaunajam lasītājam vai ieinteresētam mazākam klausītājam. Burti gana lieli, lai bērns lasītu pats. Sējumiņš gana mazs, lai būtu ērti paķerams līdzi vai gluži vienkārši patīkami iegultos ne tikai pieauguša cilvēka rokās bet arī mazākās plaukstiņās. Starp citu, ilustrācijas grāmatai tapušas ar Jūrmalas Mākslas skolas audzēkņu palīdzību, skolotāju Katrīnas Eihes un Gundegas Muzikantes vadībā.

Bērnu grāmatas Ziemassvētku un sniega gaidīšanai

Jau mazliet ieskicēju kā mums ir ar tām grāmatām mājās pirms Ziemassvētkiem, kad rakstīju par somu rakstnieka Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecītis". Šī mūsu mājās ir jaunākā Ziemassvētku noskaņas grāmata un vēlreiz par to plaši nerakstīšu. Šī ir Ziemassvētku vecīša dzīvi, ikdienu un darbu plaši skaidrojoša grāmata, bet jo īpaši dēlam patīk, ka Ziemassvētku vecītim ir, citēju: "Lidmašīna, ko rūķi paši vada". Un vēl no šīs grāmatas ksaidrs, ka vecītim ir ļoti daudz darba, visu gadu jāstrādā un jāstrādā, bet rūķi visu redz un novēro. Taču nolēmu salikt vienā ierakstā visas pirmssvētku grāmatas, kas mūsu mājās dzīvo jau no iepriekšējiem gadiem un tiek sezonāli izliktas priekšplānā svētku noskaņas radīšanai.

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecītis"

Mans bērns (tāpat kā visi bērni) ārkārtīgi gaida Ziemassvētkus un sniegu. Lai lieki nesāpinātu mazo sirsniņu par to, ka svētki vēl tālu un no sniega vēl ne smakas, līdz decembrim biju noslēpusi visas Ziemassvētku grāmatas un tās, kurās ir runa par sniegu. Līdz ar decembri pamazām velku ārā gan iepriekš lasītās, piemēram, pērnā gada jaunumu Lēlo Tungalas "Sniegavīra Ludviga laime" vai sen izdotu izdevniecības "Egmont" biezo lapu grāmatu par Ziemassvētku vecīti, kurš dāvanas piegādā lidojošā sniega motociklā, kā arī pērn pirms ceļojuma iegādātu apgāda "Madris" biezo lapu grāmatu ar sīko detaļu meklēšanu, kuras autore Suzanne Gernhoizere (par abām pēdējām laikam neesmu rakstījusi). 

Ar dēlu šogad esam kopīgiem spēkiem uzrakstījuši vēstuli Ziemassvētku vecīša birojam Ziemupē. Nezinu, kā Ziemupes rūķiem ar atbildēšanu, tāpēc ziedoju palīdzībai vardarbībā cietušajiem nodibinājumā "Centrs Dardedze", lai dēls saņem arī atbildi. Starp citu, manuprāt, lieliska iniciatīva darīt labu un saņemt labu caur "Centrs Dardedze" iniciatīvu "Citāda dāvana". Vēl ir iespēja piedalīties arī pašam! Savukārt par grāmatām atkal parunājot, šogad esmu papildinājusi grāmatu plauktu gan ar Zvaigzne ABC no jauna izdoto Margaritas Stārastes "Ziemas pasaka" (par to varbūt taps cits bloga ieraksts), gan vēl vienu šī paša apgāda no jauna izdotu grāmatu - somu rakstnieka Mauri Kunnasa darbu "Ziemassvētku vecītis".

Estere van der Berga "Aijā žūžū, kukainīši"

Kas jāizdara pirms miedziņa? Jānomazgājas, jāatrod pidžama, jāiztīra zobi, jāaiziet uz tualeti, jāpalasa pasaciņa un jāsaņem lielā pirmsmiega buča! Tieši to pirms miega dara nīderlandiešu rakstnieces un ilustratores Esteres van der Bergas tēli grāmatā "Aijā žūžū, kukainīši". Inspektors Kriksis ir superslepenais gulētiešanas aģents. Kriksis ir bizbizmārīte (ārkārtīgi lieliska sakritība tieši mūsu ģimenē saistībā ar bērnudārzu). Kriksis ierodas kukaiņu viesnīcā un pārbauda, kā kukaiņiem iet ar gulēt iešanas rituālu ievērošanu un izpildi. Zarkukainim jāsameklē pidžama, mēslu vabolei jānomazgājas, mitrenei jāpasēž uz podiņa, grāmatu tārps (loģiski) pirms miega lasa, muša tīra zobus un beigās visi kopā pirms miega samīļojas.

Ja vajadzīgs lēns stāsts, kas vienlaikus bērnam atgādinās vakaros darāmo, palīdzēs samazināt dienas ritmu līdz pilnīgam mieram, tad šī būs īstā izvēle! Šis ir viens no pēdējā laika labākajiem darbiem lasīšanai pirms gulēšanas. Grāmata par rituāliem, kas pati ir daļa no rituāla. Lieliski!

Teksta katrā atvērumā ir vien pāris rindiņas, taču attēlu ļoti daudz. Pirmsskolas vecuma klausītājiem un attēlu apskatītājiem izcili! Lai arī krāsas ir diezgan piesātinātas, grāmata ieturēta tumšos toņos, tāpēc nesakairina bērna prātu īsi pirms miega. Nekāda spraiguma, tikai liels un visaptverošs mīļums un rūpes.

Lina Žutaute "Kika Mika un Supertēta diena" un "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena"

Šoreiz atkal rakstu par divām grāmatām uzreiz. Lietuviešu rakstnieces Linas Žutautes Kika Mika ir mūsu mājās mīļš tēls, tāpēc pa vienai nemaz nav lasāmas. Ideāls vakars dēlam ir tad, ja vecāki izlasījuši vismaz trīs vai pat četras Kikas Mikas grāmatas. Pēc tam puslīdz mierīgu sirdi var doties pie Miega peles. Jaunākās sērijas grāmatas mūsu mājās ir par Kikas Mikas dienu ar Supertēti un par meitenes sapņu dzimšanas dienu. Es grāmatas (dažreiz arī rotaļlietas un izglītojoši izklaidējošus materiālus) mēdzu iepirkt savlaicīgi, kad redzu tiem labu cenu, un velku ārā no slēptuves, kad tuvojas kādi svētki. Dažreiz pērku šādi, domājot arī par radinieku un draugu bērnu svētkiem. Praktiskais latvietis vai praktiskais grāmatu tārps. Lai tur vai kā, bet grāmatas par dzimšanas dienu un Supertēta dienu biju apzināti paturējusi līdz dēla dzimšanas dienai, neilgi pēc kuras arī tēva diena. Tādējādi tematiski ar jaunāko lasāmvielu ietrāpījām arī svētku dienās.

Lina Žutaute "Kika Mika un draudzības slota", "Kika Mika un nozagtais laiks", "Kika Mika un lielā tumsa"

Šoreiz ieraksts uzreiz par trīs grāmatām. Lietuviešu autores Linas Žutautes radītā meitenīte Kika Mika mūsu grāmatu plauktā iesēdusies uz palikšanu un regulāri arī no plaukta tiek izņemta pārlasīšanai. Laikam dēlā ir kaut kas no manis. Apgriezis grāmatu otrādi, viņš ar pirkstu iebakstīja tur redzamajos citu sērijas grāmatu attēlos un norādīja, ka viņam vajag arī "to, to un šo". Šobrīd mūsu mājās ir Kikas Mikas enciklopēdija un septiņas līdz šim iznākušās grāmatas. No grāmatas par zobu feju pagaidām esmu izvairījusies un ceru to darīt arī turpmāk, jo nevēlos nākotnē ieviest mūsu mājās šādu nauda pret izkritušu piena zobu maiņas darījumu. Šoreiz Kika Mika mācāsdraudzēties un strādāt komandā grāmatā "Kika Mika un draudzības slota", meitene mācās saskatīt priecīgo tumsā "Kika Mika un lielā tumsa", kā arī iesper pa pakaļu vecākiem caur grāmatu "Kika Mika un nozagtais laiks".

Iepriekš Kika Mikas grāmatas izmantoju audzinošos nolūkos, mācot bērnam par mantiņu sakārtošanu un to, ka ar austiņām ir jāklausās, ko apkārtējie saka. Savukārt Kikas Mikas enciklopēdija ir lielisks vispārīgi izzinošs palīglīdzeklis. Jaunākā sērijas grāmata "Kika Mika un draudzības slota" turpina uzsākto pedagoģisko līniju un māca bērnam, kā uzvesties. Šajā grāmatiņā Kikai Mikai ļoti patīk sacensties ar draugiem dažādās bērniem saprotamās disciplīnās, piemēram, "kurš pirmais?" un "kurš augstāk?". Taču šādas sacensības var sagādāt sāpes un ne vienmēr tās ir fiziskas. Bērni nokļūst ķibelē un viņiem jāmeklē kopīgs ceļš ārā no tās, jo ierastā sacensību metode īsti nedarbojas. Patīkami, ka šajā stāstā bērni ir trīs, līdz ar to var labāk saskatīt, ka jādraudzējas ar visiem saviem draugiem vienādi. Īpaši tas svarīgi posmā, kad bērniem raksturīgi dalīt draugus un "mazāk draugus" tikai tāpēc, ka vēl vakardienas draugs šodien salikts pārī iešanai ar kādu citu bērnu. Draugi var būt vairāk nekā viens un pret visiem jāizturas vienlīdzīgi. 

Grāmata "Kika Mika un lielā tumsa" nedaudz atšķiras no līdz šim lasītajām ar to, ka nemāca bērnu par pareizāku uzvedību, bet gan iedrošina mazo. Ja reiz tikai tumsā saskatāms tāds skaistums kā zvaigznes, varbūt nav vērts baidīties no tās. Mūsmājās tumsas baiļu posms šobrīd ir pārvarēts, pie kā ceru neatgriezties. Taču, ja atkal tumsa kļūs biedējoša, ķeršos pie šīs grāmatas, lai iedrošinātu dēlu saskatīt labo.

Trešā šī apskata grāmata ir vēl atšķirīgāka nekā līdz šim lasītās Kikas Mikas sērijā. Grāmatā "Kika Mika un nozagtais laiks" pamatīgi iebaksta acī un sirdsapziņā tieši pieaugušajam. Atzīstieties godīgi, kurš no jums nekad nav teicis vārdus "paspēlējies pats, man šobrīd nav laika"? Varu saderēt, ka neviens nav bez šīs frāzes bērnu izaudzinājis. Johaidī un mums, pieaugušajiem, tiešām ir tik daudz riebīgu laika zagļu! Laiks nepazūd tāpat vien, tas tiek iztērēts darbībām, kuras varētu nedarīt, varētu darīt vēlāk vai darīt ašāk. Es patiešām sajutos vainīga, šo grāmatu dēlam priekšā lasot, īpaši tāpēc, ka šo lasīšanu viņš attiecīgajā vakarā bija pacietīgi gaidījis pēc veļas izkāršanas un daļas salikšanas žāvētājā, pēc vakariņām un trauku mazgāšanas. Šoreiz "Kika Mika un nozagtais laiks" ir didaktiski pamācošs materiāls vecākiem nevis bērniem.

Ar Kiku Miku turpinām draudzību, jo dzimšanas dienā dēls saņēma dāvanā grāmatas "Kika Mika un Supertēta diena", kā arī "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena".

Ķipara akadēmija. Darbošanās un uzdevumu grāmatiņas (1,5+ gadi)

Septembris klāt! Man šķiet, ka šogad nav bērnu, kuri bēdājas par pirmo septembri. Mēs ar dēlu priecīgi esam bijuši jau visu augustu, kad viņš varēja atgriezties dārziņā. Taču septembris zināmā mērā ir kaut kāda pierastāka robežšķirtne, kad jāsāk mācīties. Par mācīšanos arī šis ieraksts. Es ārkārtīgi ceru, ka mums vairāk nevajadzēs atgriezties pie mācīšanās/strādāšanas mājās. Skolotājs esmu diezgan nepacietīgs un straujš. 

Tomēr, ja kādam mācīšanās mājās sagādā lielāku prieku nekā došanās uz dārziņu, vai, ja dārziņa laiks vēl nav pienācis, esam ar dēlu atklājuši lielisku palīgmateriālu! Jau pirms kāda laika manās un dēla rokās nonāca dažādu uzdevumu un darbošanās grāmatiņu komplekts "Ķipara akadēmija".

Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita"

Vasara un bērnu traumatisms šķiet kā vienā batutā nesaraujami lēkājoši jēdzieni. Domājot par Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Bērns, kas neiekrita" atsauksmi, nejauši uzgāju interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Aigaru Pētersonu portālā ārsts.lv. Viņš tajā norādīja, ka Latvija bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā, bet vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu. Taču, lai vecāki zinātu, kas viņiem jādara, tas ir jāmāca visdažādākajos veidos. 

Vismaz virsrakstu līmenī, man ziņas par bērnu traumām nepaslīd garām nemanītas. Šādi apraksti palīdz laiku pa laikam pārskatīt situāciju arī mūsu mājās un pagalmos un laikus novērst iespējamos riskus. Biedinoši ziņu virsraksti neļauj atslābināt modrību, jo pieaugušā modrība, manuprāt, ir galvenais priekšnoteikums bērna drošībai.

Kā sākt lasīt ar bērnu - mūsu pieredze

Viens no bērna grāmatu plauktiem ar "ejošajām" grāmatām

Mūsu ģimenē vislielākais grāmatu tārps esmu es, lai arī ne vienmēr sanāk lasīt tik daudz kā gribētos. Man šķiet, ka literatūra daudz devusi manai izaugsmei, vārdu krājumam, izpratnei par lietām un pasaules skatījumam kopumā. Grāmatas vienmēr esmu uztvērusi ne tikai kā brīvā laika aizpildītāju, bet gan kā pašizaugsmes veidu. Svarīgi, ka es redzēju, kā grāmatas lasa mana mamma un brālis. Viņiem abiem pie gultas vienmēr bija vairākas grāmatas lasīšanas procesā. Grāmatas mūsu mājās pirka, lasīja un lika plauktos. Tāpēc cenšos būt labais piemērs savam bērnam un lasīt grāmatas, kad viņš to redz.

Mirklis klusuma ap divu gadu vecumu

Lasīt vecmamma mani iemācīja, kad man bija četri gadi. Visu uzskaitīto un neuzskaitīto ieguvumu dēļ man ir liela vēlme, lai grāmatas mīl un savā labā izmanto arī mans bērns. Neizskatās, ka viņš būs lasītpratējs tikpat agri kā es, bet tas nemaina to, ka grāmatas var mīlēt, arī burtus vēl nepazīstot. Vairākas draudzenes, kurām ir nedaudz jaunāki bērni, man vaicājušas, kā un kad sāku lasīt bērnam. Daudz ko no laika, kad sāku dēlu iepazīstināt ar grāmatām, neatceros, bet man ir piezīmes. Kādu laiku, krājot jautājumus, saglabājot savas atbildes draudzenēm, pārskatot savus pierakstus, prātā pamazām veidoju arī bloga ierakstu par šo tematu. Te nu tas ir.

Lina Žutaute "Kika Mika un Nekārtības rūķītis"

Mazā meitene ar viegli izrunājamo vārdu Kika Mika mums bija pazīstama jau no enciklopēdijas, savukārt vārdu salikums "nekārtības rūķītis" bija manīts kaut kur sociālajos tīklos. Ieraudzījusi grāmatu veikala plauktā, paķēru to ziņkārības vadīta. Būtībā to nebiju arī plānojusi uzreiz bērnam dot, gribēju vispirms izpētīt pati, saprast, kā to pielietot ar pedagoģisku pievienoto vērtību, bet īsti nesanāca. Dēls grāmatu ieraudzīja manā iepirkumu maisā, pieprasīja un kādu laiku nelaida vaļā, lai arī nesaprata, par ko tajā ir. Nācās to ņemt līdzi pat uz veikalu. Nekārtības rūķītis bija iekarojis bērna sirdi no pirmajiem skatieniem. Savukārt, noklausījies vakara lasījumu no šīs grāmatas puika nedaudz atvēsa pret Nekārtības rūķīti. Viņam "pieleca", ko mamma mēģina panākt - mazliet kārtības mājās - un te nu mūsu izpratne par kārtību nesaskan.

Magdalena Hai un Tēmu Juhani "Šausmu veikaliņš un briesmīgais kutināmais pulveris"

Ja mazliet slinkam jaunajam lasītājam meklējat kompromisu starp klasisku komiksu un pilnteksta stāstu, var pamēģināt somu rakstnieces Magdalenas Hai un ilustratora Tēmu Juhani grāmatiņu "Šausmu veikaliņš un briesmīgais kutināmais pulveris". Vismaz aptuveni šādi es esmu uzzīmējusi galvā šīs grāmatas lasītāju. Stāsts par deviņus gadus veco Niniju varētu aizraut aptuveni tāda paša vecuma auditoriju, ja atceros sevi astoņu, deviņu gadu vecumā.

Ninja ir apņēmības pilna nopelnīt naudu savam sapnim - velosipēdam. Tikai mazliet jocīgs cilvēks varētu dot darbu bērnam, tāpēc meitene dodas uz Šausmu veikaliņu. Tur viņa ierauga, ka veikaliņa īpašnieks Vecais Dīvainis vārtās pa grīdu, nespējot beigt smieties. Kopā ar veikala draudzīgo spoku Pēci Ninija meklē īpašu pulveri, lai sirmajam vīram palīdzētu. 

Kikas Mikas enciklopēdija. Iepazīsti sevi un pasauli!

Dēla pirmajā dzīves gadā mēs katru mēnesi nopirkām viņam pa grāmatiņai un katrā ierakstījām arī novēlējumu, tā izveidojot pamatu viņa paša bibliotēkas plauktiņam nākotnei. Savā ziņā uz šādu iekšējo tradīciju "pavilkās" arī radinieki. Viena no omēm Kikas Mikas enciklopēdiju uzdāvināja dēla pirmajos Ziemassvētkos, kad līdz tās lasīšanai bija vēl krietni jāpagaida. Sasniedzis apmēram trīs gadu vecumu, bērns sāka šo grāmatu pats ņemt laukā no plaukta un mēs ik pa laikam to palasījām. Šajā grāmatā ir daudz nodaļu un labi, ka kaut kā spējam vienoties, ka izlasīsim vienu lielo tematu un  tad metīsim mieru, iesim gulēt. Dēlam parasti ir tendence nepadoties pie vienas grāmatas izlasīšanas vai, biezākām grāmatām, pie vienas nodaļas. Bet, kurš bērna gan nav mēģinājis šādi attālināt miega laiku? Īpaši iemīļota Kikas Mikas enciklopēdija kļuva tad, kad tād uzradās arī dārziņā. Sajūsmas pilns izsauciens: "Mums tāda ir dārziņā!" nebija apslāpējams ar manu kuslo mēģinājumu norādīt, ka mājās tāda ir jau seeeeeeeen, sen. Ja vien šāds atklājums rada prieku bērnam un veicina interesi par konkrēto grāmatu, neiešu strīdēties pretī.

Eve Hietamies "Tētis diviem"

Pikets pie izdevniecības man nebija jārīko, pat jāgaida bija salīdzinoši neilgi un somu rakstnieces Eve Hietamies otro grāmatu par Anti un Pāvo Pasaneniem "Tētis diviem" varēsim lasīt jau šajā pavasarī, bet es esmu to izlasījusi vēl pirms tulkojums nonācis uz papīra. Liels paldies izdevniecībai par šādu patīkamu bonusu dzīvē! Turklāt pie manis ieradās versija vēl bez ISBN numura un ar "xxx" korektora, literārā redaktora un fotogrāfiju apzīmējumu vietā. Tāpēc arī šoreiz bloga ierakstu ilustrēju ar somu valodas versijas vāku.

Pirmā daļa "Tētis uz pilnu slodzi" iepazīstināja ar Anti Pasanenu, kura sieva Pija dažas dienas pēc dzemdībām iesēdās taksometrā un aizbrauca. Tāds sīkums - Anti palika viens ar dažas dienas vecu zīdaini uz rokām. Otrajā daļā "Tētis diviem" (un Tarhapäivä nav nekāda nieru diena vai dārziņdiena, kā es centos ar gūgli saprast pēc pirmās grāmatas izlasīšanas) lasītājs turpina dzīvot līdzi tēva un dēla ķibelēm un ikdienai. Pāvo nu jau ir pieci gadi, viņš nav nomušīts vai neglābjami sakropļots, Anti viņu aizvien audzina viens, tēvs ir atgriezies darbā, savukārt dēls iet dārziņā, kur ik pa laikam uzrodas lapiņas, lapiņas, lapiņas un uz tām ļoti svarīga informācija. Dzīve rit savu gaitu līdz pēkšņi Anti nākas uzņemties rūpes par vēl vienu bērnu. Labi vismaz, ka Tertu ir Pāvo vecuma un šķietami diezgan pazīstams bērns. Anti šādās situācijās neiekuļas, viņš tajās tiek ierauts - tā ir frāze, kas tiek atkārtota vairākas reizes un ir ļoti trāpīga.