Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!"

Nu jau labi zināma un pieredzējusi bērnu grāmatu autore Agnese Vanaga turpina Intara un Klāva piedzīvojumus trešajā "Plastmasas huligānu" grāmatā. Amizanto ilustrāciju autore arvien ir māksliniece Līva Ozola. Pirmajā grāmatā Klāvs un Intars sastop Dusmukuli, otrajā - draugs pazūd un Lociņu ģimene šķiro atkritumus. Šoreiz stāsta galvenā uzmanība veltīta ūdens piesārņojuma tematam. Zinātniskās fantastikas garā jau vairākus gadus cilvēkiem aizliegts peldēteis dabiskās ūdenstilpnēs, jo tās ir piesārņotas. Karstā vasarā Čiekurkalna puišiem liegts peldēties Ķīšezerā. Vai vanna maz spēj atsvērt peldi zem klajas debess? Skaidrs, ka ne! Tas ir īsts murgs!

Agnese Vanaga “Plastmasas huligāni. Draugs pazudis”

Šī Agneses Vanagas grāmata ir turpinājums grāmatai "Plastmasas huligāni". Pirmajā grāmatā divi brāļi Klāvs un Intars iepazinās ar plastmasas maisiņu, kurš ne tikai runā, bet arī izstrādā visādas blēdības un jokus. Dusmukule kopā ar puišiem mēģina glābt pasauli no piesārņojuma, taču otrajā grāmatā draugs ir pazudis! Kā Intaram un Klāvam rīkoties, lai draugu atrastu? Bērnu dzīve nav bez izaicinājumiem arī vienaudžu dēļ. Ne visi bērni ir tik apzinīgi pret dabu un empātiski pret līdzcilvēkiem.

Mauri Kunnass "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim"

Ziemassvētku laiks ir klāt! Nu, labi - gandrīz ir klāt. Trešo gadu mūsu Ziemassvētku laika grāmatu klāstam pievienojas kaut kas no somu rakstnieka Mauri Kunnasa veikumiem. Pirms diviem gadiem iepazinām šo autoru ar pirmizdevumu latviešu valodā, grāmatu "Ziemassvētku vecītis". Pērn ar dēlu uzzinājām, kā Ziemassvētku vecītis pēc svētkiem atpūšas, caur grāmatu "Ziemassvētku vecīša brīvdienas". Šogad Zvaigzne ABC jaunai mazo lasītāju paaudzei devusi "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim", kas pirmo reizi latviešu valodā izdota 1996. gadā. Tolaik man to lasīt nebija sanācis, taču kopā ar savu dēlu grāmatu arī pati no sirds izbaudu kā bērns.

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas"

Ziemassvētki pavadīti un par Ziemassvētku vecīti šķietami varētu aizmirst līdz nākamajai gada nogalei. Taču, vai tiešām jums nav interesanti, ko Ziemassvētku vecītis un rūķi dara, kad dāvanas izdalītas? Kurš gan cits, ja ne somu rakstnieks Mauri Kunnass, zinās labāk gan, kas ir Ziemassvētku vecītis, gan, ko viņš dara pēc svētkiem? Šogad mūsu Ziemassvētku gaidīšanas grāmata bija Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas".

Mēs ar mazo klausītāju pēcsvētku laikam dienu pēc dienas izejam cauri kopā ar Korvantunturu iemītniekiem. Ziemassvētku vecīša un rūķu brīvdienas ilgst trīspadsmit dienas un tās ir prieka un līksmības piepildītas. Korvantunturos līksmo no Pirmajiem Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai. Arī rūķi, tāpat kā cilvēki, saņem dāvanas, mielojas ar neskaitāmiem ēdieniem, iesaistās spēlēs, sacensībās, dzied un dejo. Dažas tradīcijas sakņojas senos ticējumos, bet ir arī unikālas tieši Ziemassvētku vecīša namam un iedzīvotājiem raksturīgas delverības. Un arī cilvēciskas vājības vecītim un rūķim nav svešas - patīk gan kūkām pamieloties, gan paklačoties un laimes spēles izmēģināt. Bet vispār labi, ka brīvdienu ir vairāk nekā viena, jo īpaši, ja tās ir vienīgās brīvdienas visā gadā! 

Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"

Krievu rakstnieces Jevgēņijas Ņekrasovas (Евгения Некрасова) grāmata "Katja un Kikimora" (Калечина‑Малечина) tulkotājas Ilzes Paegles Mkrtčjanas latviskojumā ir no tām grāmatām, kas acīs pati neiekritīs ne ar nosaukumu ne ar vāku. Arī es par šo grāmatu uzzināju caur citiem lasītājiem un pēc stāstiem par to sapratu, ka arī man tā obligāti jāizlasa. Grūti aprakstīt, cik ļoti apmierināta es esmu ar savu izvēli! "Katja un Kikimora" šķietami iemeta mani atpakaļ tajā bērnībā, kur skolēni pēc stundām ar sevi tika galā paši, un arī no rīta neviens viņiem nepalīdzēja. Taču patiesībā šī šķietamā pagātnes skolēna ikdiena notiek tepat mūsdienās, uz ko norāda mobilie telefoni skolas bērnu rokās. Tikai ne Katjai. Viņai mobilā telefona nav un par savu atnākšanu mājās pēc skolas jāziņo mammai no stacionārā mājas telefona uz mammas darba tālruni.

Jūtu pienākumu uzslavu tulkotājai par latviskojumu un vārdu spēlēm paust jau savas atsauksmes sākumā. Bravo! Trūkst vārdu, cik skaisti!

Bērnu grāmatas Ziemassvētku un sniega gaidīšanai

Jau mazliet ieskicēju kā mums ir ar tām grāmatām mājās pirms Ziemassvētkiem, kad rakstīju par somu rakstnieka Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecītis". Šī mūsu mājās ir jaunākā Ziemassvētku noskaņas grāmata un vēlreiz par to plaši nerakstīšu. Šī ir Ziemassvētku vecīša dzīvi, ikdienu un darbu plaši skaidrojoša grāmata, bet jo īpaši dēlam patīk, ka Ziemassvētku vecītim ir, citēju: "Lidmašīna, ko rūķi paši vada". Un vēl no šīs grāmatas ksaidrs, ka vecītim ir ļoti daudz darba, visu gadu jāstrādā un jāstrādā, bet rūķi visu redz un novēro. Taču nolēmu salikt vienā ierakstā visas pirmssvētku grāmatas, kas mūsu mājās dzīvo jau no iepriekšējiem gadiem un tiek sezonāli izliktas priekšplānā svētku noskaņas radīšanai.

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecītis"

Mans bērns (tāpat kā visi bērni) ārkārtīgi gaida Ziemassvētkus un sniegu. Lai lieki nesāpinātu mazo sirsniņu par to, ka svētki vēl tālu un no sniega vēl ne smakas, līdz decembrim biju noslēpusi visas Ziemassvētku grāmatas un tās, kurās ir runa par sniegu. Līdz ar decembri pamazām velku ārā gan iepriekš lasītās, piemēram, pērnā gada jaunumu Lēlo Tungalas "Sniegavīra Ludviga laime" vai sen izdotu izdevniecības "Egmont" biezo lapu grāmatu par Ziemassvētku vecīti, kurš dāvanas piegādā lidojošā sniega motociklā, kā arī pērn pirms ceļojuma iegādātu apgāda "Madris" biezo lapu grāmatu ar sīko detaļu meklēšanu, kuras autore Suzanne Gernhoizere (par abām pēdējām laikam neesmu rakstījusi). 

Ar dēlu šogad esam kopīgiem spēkiem uzrakstījuši vēstuli Ziemassvētku vecīša birojam Ziemupē. Nezinu, kā Ziemupes rūķiem ar atbildēšanu, tāpēc ziedoju palīdzībai vardarbībā cietušajiem nodibinājumā "Centrs Dardedze", lai dēls saņem arī atbildi. Starp citu, manuprāt, lieliska iniciatīva darīt labu un saņemt labu caur "Centrs Dardedze" iniciatīvu "Citāda dāvana". Vēl ir iespēja piedalīties arī pašam! Savukārt par grāmatām atkal parunājot, šogad esmu papildinājusi grāmatu plauktu gan ar Zvaigzne ABC no jauna izdoto Margaritas Stārastes "Ziemas pasaka" (par to varbūt taps cits bloga ieraksts), gan vēl vienu šī paša apgāda no jauna izdotu grāmatu - somu rakstnieka Mauri Kunnasa darbu "Ziemassvētku vecītis".

Lūkass Hartmanis "Tik garš deguns"

Kad pēdējo reizi lasīji pasaku? Nu tādu vecmodīgu - ar bārdainiem burvjiem, lidojošiem paklājiem un tikai mazliet par to visu izbrīnītiem cilvēkiem? Es tikko izlasīju! Vācu autors Lūkass Hartmanis sarakstījis grāmatu bērniem "Tik garš deguns". Tā ir caurcaurītēm pasaka! Sākot jau ar to, ka ģimene no Vācijas doadas atvaļinājumā uz Grieķijas salām un beigās vēl aizlido pie tēvoča uz slimnīcu Šveicē un nevienā pašā brīdī viņiem nav jādezinficē rokas. Labi, smieklus pie malas un pie literatūras.

Brālis un māsa, Pits (patiesībā Pēteris) un Lēna, kopā ar vecākiem aizbraukuši atvaļinājumā. Tētim jāatpūšas no stresa, viņš pludmalē ātri apdeg un ātri iemieg. Mamma ir mājsaimniece un arī viņa ir vareni aizņemta - sauļojoties ada krustbērniem džemperus. Vakaros gan vecāki naski uz pakašķēšanos, dažreiz Pits prāto, vai arī viņa vecāki izšķirsies, kā tas bija klases biedra ģimenē. Kamēr vecāki atpūšas, atvases garlaikojas, jo rudenī ūdens jūrā vēss un drebulis piemetas jau pēc stundas ceturkšņa. Kādu dienu bērni dodas meklēt gliemežvākus un atrod dīvainu salu grupu, vienā no salām viņi iepazīstas ar burvi. Vientuļnieka dzīvi Burvans izvēlējies pēc neveiksmīgas sacenšanās ar melno burvi Damasistratu. Milzīgais sārtais deguns Burvanam ir lāsts, ko neizdodas noņemt paša spēkiem, taču Lēnas un Pita tēvocis ir plastikas ķirurgs Bernē - bērni nolemj palīdzēt burvim un sākas piedzīvojums.

Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"

"Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība". /94.lpp./

Vienā elpas vilcienā izrāvu cauri franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Lojalitātes". Patiesībā nelielā apjoma dēļ, 160 lappuses, īsti pat neceļas roka nosaukt par romānu. Tas vienlaikus ir gan šīs grāmatas pluss, gan mīnuss. Man ļoti būtu gribējies lasīt tālāk, kaut kādu atrisinājumu, to, ka pieaugušie ieraudzīs postu, kurā krīt bērni, precīzāk sakot, gribēju izlasīt, kā pieaugušie rīkosies, jo pašās pēdējās rindās uzzināt uzzināja. Īpaši sadrumstalotu visu padara arī tas, ka ir četri stāstītāji. Man šīs grāmatas bija par maz, es būtu lasījusi arī divtik biezāku.

Teo un Matisam ir trīspadsmit gadu. Abu stāstījums romānā ir trešajā personā izklāstīts skatījums no malas. Vienlaikus ar savu redzējumu dalās arī abu puišu klases audzinātāja un vēl arī Matisa mamma, kuras "runā" ar lasītāju pašas. Četri stāstītāji, četri redzējumi vienam un tam pašam, bet neizmērojami liels aklums un neredzēšana vai pat atsacīšanās redzēt problēmas.

Ketlina Kaldmā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi"

Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.

Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.

Silvija Vanden Hēde "Lapsa un zaķis"

Dēlam šobrīd ir lapsu posms (par to paldies "Tutas lietas"!), tāpēc nebija nekādu šaubu, ka starp divām Jāņa Rozes apgāda piedāvātajām grāmatām (Margarita Del Maso "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es" vai Silvija Vanden Hēde "Lapsa un zaķis") jāizvēlas tā, kurā ir lapsa! Tas nudien bija trāpījums aktualitāšu desmitniekā ne tikai ar lapsām, bet arī ar tematiem! Flāmu rakstnieces Silvijas Vanden Hēdes (Sylvia Vanden Heede) radītais zaķis cep kūkas un cepumus, bet lapsa ir negausīgs un resns, viņi dzīvo kopā, uztraucas viens par otru, smejas, bēdājas un domā, kā vienam otru uzmundrināt. Kā var noprast pēc uzzīmēto tēlu apģērba, Lapsa šajā pasaulē ir vīrišķā puse un Zaķis - sievišķā. Lapsa un Zaķis dzīvo gluži normālu, cilvēkiem raksturīgu dzīvi ar dažādām rūpēm, raizēm, arī priekiem un izklaidēm. Vēl mežā dzīvo arī ūpis un Ūpim ir ola, no kuras izšķiļas Pīps.

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"

Maza bērna fantāzija ļauj atdzīvināt jebko. Šoreiz caur Agneses Vanagas grāmatu "Plastmasas huligāni" bērni "atdzīvinājuši" plastmasas Dusmukuli jeb plastmasas maisiņu huligānu bandu. Izpildījuši sev paredzēto mērķi, maisiņi vairs neatrod sev vietu un meklē darāmo, dažreiz ko labu, bet biežāk sanāk nodarboties ar huligānismu - māņiem, pīšanos un biedēšanu. Divi Čiekurkalna puikas, Klāvs un Intars, pievērš savu vecāku un arī lasītāju uzmanību dabas aizsardzības un piesārņojuma jautājumiem. Caur mākslinieces Līvas Ozolas krāsām un zīmuļiem gan lieliem, gan maziem lasītājiem ir iespēja ne tikai izlasīt, bet arī ieraudzīt zēnu lielo cīņu, piedzīvojot gan uzvaras, gan mazas vilšanās. 

Anti Sārs "Tā iet mūsu lietas"

Ar lielu patiku izlasīju vēl vienu bērniem paredzētu grāmatu, ko gan gribētos saukt par ģimenes grāmatu. Igauņu rakstnieks Anti Sārs  (Anti Saar) caur pirmsskolas vecuma zēna Vasela acīm grāmatā "Tā iet mūsu lietas" iepazīstina ar pavisam normālu mūsdienu ģimeni un tās ikdienu. Vasels dzīvo kopā ar mammu, tēti un mazo brāli Jonasu, kuram ir tikai "pustrīs gadu". Visi kopā viņi lasa, raksta, stāsta briesmu stāstus, zīmē, strīdas, taisa ēst un ēd, gaida rūķus, brauc ar mašīnu, iet gulēt, spēlē futbolu, uzņem ciemiņus, kā arī ievēro un izvairās no dažādām briesmām. Kopumā tās visas ir parastas ģimenes normālas nodarbes. Taču veids, kā viņi to dara, manuprāt, ir ļoti moderns, piemēram, princips nesaukt bērnu par mazo bandītu, jo viņš var identificēties ar šo tēlu un vēlākajos gados patiesi par tādu kļūt.

Laura Vinogradova "Snīpulītis no Snīpuļciema"

Neuzbāzīgi krāsaina un vizuāli gaumīga grāmata, kas starp ilustrācijām ietver sirsnīgus un "kopā darīšanu" skaidrojošus stāstus bērniem un viņu vecākiem. Šādi vienā teikumā es varētu raksturot Lauras Vinogradovas grāmatu bērniem "Snīpulītis no Snīpuļciema". Aizgājusi uz rakstnieces jaunākās grāmatas "izelpas. Stāsti" atklāšanas pasākumu, mājās gāju pilnām rokām. "Snīpulītis no Snīpuļciema" bērniem paredzētās literatūras jaunumos man bija paskrējis garām nemanīts un patiess paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, ka šis darbs tomēr ir mani atradis!

Hīss Kaujers "Lielā grāmata par Madaru"

Sākumā lēnām pa pāris stāstiņiem ik vakaru lasīju Nīderlandiešu rakstnieka Hīsa Kaujera "Lielā grāmata par Madaru", taču vēlāk jau nenoturējos un izlasīju pusi grāmatas vienā vakarā. Tulkotāja Inese Paklone grāmatas latviskojumā ir rakstījusi "Nēderlande", bet es nespēju šādu formu pieņemt un lietošu "Nīderlande". Autors Hīss Kaujers (Guus Kuijer) 2012.gadā ieguva Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu un ir sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas, tostarp arī piecas par meiteni ar puķes vārdu. Tulkotājas Ineses Paklones pārnesumā galvenās varones vārds ir Madara. 

Andruss Kivirehks "Oskars un lietas"

Sociālajos tīklos ar lielu sajūsmu jau dalījos ar igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas" fragmentu, kas ievietots portālā "Satori", un nedaudz vēlāk tiku arī pie sava grāmatas eksemplāra izdevniecībā "Liels un mazs". Lasīju salīdzinoši ilgi un pamatīgi, bet tikai tāpēc, ka ik pa laikam kādus fragmentus centos lasīt priekšā dēlam pirms miedziņa. Galu galā sanāca tā, ka viņam izlasīju salīdzinoši nedaudz un lielāko daļu "apēdu" viena pati. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu pārāk aizrāva un smīdināja manis lasītie Oskara un dažādo lietu dialogi, tad pēc lielas smiešanās miegs puikam vairs nenāca nevienā acī. Īpaši dēlu aizrāva skapja stāstījums par asinskāro blūzīti, kā tā kļuvusi ļauna, jo Oskara vecmāmiņa viņu sagriezusi lupatiņās "šņirks, šņirks, šņirks". Kā nesmiesies? 

Inguna Ula Cepīte "Ulsiks"

Uz vāka redzamais jautrais un delverīgais meitēns, kā arī šķietami nenopietnais nosaukums vedina domāt, ka lasītājs iegūs tādu paviegla rakstura lasāmvielu par vasarīgām blēņām un liderībām. Patiesībā autore pavēra man logu uz pasauli, ar kuru esmu maz pazīstama, uz noteiktu aprindu inteliģences dzīvi caur maza bērna skatījumu. Tieši maza bērna redzētais nereti ir vispatiesākais un vismazāk ideoloģijas sakropļotais vai iegrožotais un tā tas ir arī šoreiz. "Ulsiks" ir mazas meitenes skatījums uz dzīvi 20.gadsimta 60. - 70.gados, paralēli norisot gan vecāku, kordiriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša, darba, radošajai un ikdienas dzīvei, gan dažādiem vietēji un starptautiski svarīgiem kultūras notikumiem.

Bērna grāmatu plaukta papildinājums

Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, jo man patīk, ka visas viena veida lietas tiek glabātas vienkopus. Iegādājos vienkāršu atvērtā tipa grāmatu plauktu dēla grāmatām ar domu, ka tur vēl vietas būs atliku likām. Ak, es naivā dvēsele! Vajadzēja ņemt lielāku plauktu! Dēla grāmatu plauktu aptuveni pusi uz pusi veido vēl mazulīšu grāmatiņas ar lieliem attēliem un pirkstiņu nodarbināšanas elementiem un nopietnākas grāmatas, kuras jālasa priekšā. Pamazām virzāmies arī uz to, ka dēlam ir pacietība klausīties manu lasīto un rūpīgāk apskatīt sarežģītākas zīmējumu kombinācijas, ne tikai  ātri izpētīt bildes un steigties uz nākamo lapu. Pēdējās grāmatas jaunpienācējas arī ir jau no nopietnākā gala. Varbūt gan iztiksim ar to pašu jauniegādāto plauktu, ja drīzumā noglabāsim nākotnes bērniem bēbīšu grāmatiņas. Tad nu par jaunpienācējiem dēla grāmatu kolekcijā.

Zenta Ērgle "Pāri gadiem bērnības zemē"

Populārā bērnu grāmatu autore Zenta Ērgle (1920 - 1998) palīdzējusi izaugt ar garīgi krāsainiem, humora un arī ikdienas vides attēlojuma pilniem stāstiem ne vienai vien latviešu lasītāju paaudzei. Šķietami ikkatram zināmās grāmatas "Starp mums, meitenēm, runājot" un "Mūsu sētas bērni" bija arī mūsu ģimenes grāmatu plauktā. Taču šis teksts nebūs par klasiskajām grāmatu plaukta vērtībām. Zināmā mērā tas ir par laiku pirms tām, bet vienlaikus arī par laiku pēc. Grāmata "Pāri gadiem bērnības zemē" izdota 2010.gadā jeb 12 gadus pēc autores nāves, lai arī grāmata rakstīta jau 1987. - 1997.gadā. Nenosauktu iemeslu dēļ Zentas Ērgles bērnības atmiņu tēlojumi toreiz netika izdoti. Tās ir īsas, bet kolorītas etīdes par Rīgu, cilvēkiem, bērniem un sabiedrību, ģimeni, saitēm ar senčiem.