Ar lielu patiku izlasīju vēl vienu bērniem paredzētu grāmatu, ko gan gribētos saukt par ģimenes grāmatu. Igauņu rakstnieks Anti Sārs (Anti Saar) caur pirmsskolas vecuma zēna Vasela acīm grāmatā "Tā iet mūsu lietas" iepazīstina ar pavisam normālu mūsdienu ģimeni un tās ikdienu. Vasels dzīvo kopā ar mammu, tēti un mazo brāli Jonasu, kuram ir tikai "pustrīs gadu". Visi kopā viņi lasa, raksta, stāsta briesmu stāstus, zīmē, strīdas, taisa ēst un ēd, gaida rūķus, brauc ar mašīnu, iet gulēt, spēlē futbolu, uzņem ciemiņus, kā arī ievēro un izvairās no dažādām briesmām. Kopumā tās visas ir parastas ģimenes normālas nodarbes. Taču veids, kā viņi to dara, manuprāt, ir ļoti moderns, piemēram, princips nesaukt bērnu par mazo bandītu, jo viņš var identificēties ar šo tēlu un vēlākajos gados patiesi par tādu kļūt.
Man īpaši patika nodaļa par strīdēšanos, jo nav ģimeņu bez strīdiem, atšķiras tikai veids KĀ to dara un skaidrs ir viens - arī strīdēties ir jāprot. Turklāt jāprot arī salabt. Caur šādām mazām ikdienas ainiņām autors ne tikai izklaidē mazos lasītājus un lielos priekšā lasītājus, bet arī neuzbāzīgi izglīto vecākus par cieņpilnu bērna audzināšanu, kā arī kopīgu laika pavadīšanu un tās nozīmi. Savukārt igauņu kultūras īpatnības parāda, piemēram, nodaļa par rūķa gaidīšanu. Latvijā mēs pirms Ziemassvētkiem vai nu nedarām neko, vai veidojam/nopērkam adventes kalendārus, vai piekaram zeķi, kurā katru dienu līdz Ziemassvētkiem uzrodas kāds gardums, bet pēdējos gados gardumu vietā populāra arī dažādu mazu, aizraujošu uzdevumu ievietošana. Savukārt igauņi, Ziemassvētkus gaidot, noliek čības rūķim, kurās katru rītu bērns var atrast kādu naktī rūķa atnestu vēstījumu, gardumu, uzdevumu vai sīku rotaļlietu. Interesants un vecāku radošumu veicinošs bija arī veids, kā Vasela vecāki izkļuva no situācijas, kad mājās ar Vaselu palikušais tētis bija piemirsis pirmo rūķa gaidīšanas dienu, bet ar mazo brāli prom aizbraukusī mamma to atcerējās un diviem brāļiem bija atšķirīga pieredze šajā dienā.
Šajā grāmatā maza zēna acīm sniegts redzējums par apkārt notiekošo, ieradumiem, tradīcijām, apkārtni, tā visa interpretācija, turklāt nav piemirsts par trāpīgu valodu, kurā bērns meklē īstos vārdus, izdomā jaunus un mēģina saprast savas domas. Man ļoti patika tas, ka autors caur grāmatas galveno varoni sarunājas ar lasītāju vistiešākajā veidā, piemēram, vaicā no kā baidās lasītājs. Savukārt stāstā, kur runa ir par zīmēšanu un to, ka vecākiem nešķiet pieņemami zīmēt grāmatās, lasītājs tiek mudināts uz aktīvu darbību - īpaši atstāta balta lapas daļa zīmēšanas kāres apmierināšanai.
Arī Alvara Jāksona (Alvar Jaakson) ilustrācijas ieturētas grāmatas bērnišķīgajā stilā, attēlojot aprakstīto, kā to varētu zīmēt pats stāstītājs. Ja lasot grāmatu man blakus apsēdās dēls, brīžiem nācās pacīnīties par to, ka es jau esmu izlasījusi tekstu un gribu šķirt prom nākamo lappusi, kamēr puika turpina bakstīt pirkstu oranži baltajos, detaļām pārpilnajos zīmējumos un jau 25. reizi prasīt "kas tas ir?", "kāpēc puika nenāk ārā?" un piebilstot "puika ammm (apēdīs) krokodilu". Pa to laiku, kurā šo grāmatu lasīju es, dēlam neradās īpaša interese par stāstiem. Viņš samērā īsu brīdi sēdēja man blakus, paklausījās priekšā lasīto un drīz vien paņēma rokās kādu citu grāmatu, ko pētīja patstāvīgi. Tā nu paliku lasot priekšā pati sev. Mēģināšu lasīt priekšā vēl pēc kāda laika un pagaidām nolikšu šo jauko stāstu grāmatu plauktiņā.
Igaunijā "Tā iet mūsu lietas" iznāca 2013.gadā un ieguva gan Igaunijas Bērnu literatūras centra balvu "Gada rozīne", kas tiek piešķirta gada spilgtākajai un neparastākajai bērnu grāmatai, gan arī Igaunijas Kultūrkapitāla balvu bērnu literatūras nominācijā. Savukārt Latvijā šī grāmata iznāca 2017.gadā un šajā gadā tika nominēta Baltvilka balvai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru