pirmdiena, 2019. gada 25. marts

Paša Matsinovs "Gogoļa disko"

Pēdējos mēnešus, lasot grāmatu, veicu piezīmes par lasāmo, fiksēju savas tā brīža domas, idejas, lai ieskatītos šajās piezīmēs vēlāk, rakstot atsauksmi. Arī par Igauņu rakstnieka Pašas Matsinova (Pāvo Matsins) jaunāko grāmatu "Gogoļa disko" veidoju piezīmes, taču pārstāju to darīt, netikusi vēl līdz simtajai lappusei. Iemesls ir gluži vienkāršs - tur ir tāds karuselis, disko, karnevāls un nirvančiks, ka neattopi, kas no visa vēl ir svarīgs un kas ir kļuvis par ēnu lielajā audeklā. Pāvo Matsina izdomātā Igaunijas pilsēta Vīlande kaut kad nenosakāmā nākotnē ir tik neparasta un notikumi brīžiem nesaprotami, ka es gluži vienkārši esmu apjukusi savās domās. Ja jāmeklē, ko man atgādina nupat izlasītā grāmata teiktu, ka kaut ko no Viktora Peļevina un arī Mihaila Bulgakova. Tomēr Bulgakovs un Peļevins man brīžiem šķita saprotamāki nekā Matsinovs.


"Dzīvē nepietiek ar to, ka tu kaut kam tici, nē, tev vienmēr ir jābūt pārliecinātam! Visiem gājieniem ir jābūt labi pārdomātiem, nekad nedrīkst pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Un pašas svarīgākās īpašības ir atturīgums un taktiskums!" /60.lpp./

Mēģināšu pamazām atšķetināt domu mezglus. Galvenie varoņi ir ļoti kolorīti personāži - karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs, dziesminieks Arkaša ar neizdeušos ģimenes dzīvi, antikvariāta darbonis Lasvaldis Pavasars, neizdevies mākslinieks Petruša, Vīlandes galvenais bītlomāns Vasja "ool-jū-nīd-iz-lav" Koļugins, čekiste Murka, krunkaini smirdīgais augšāmcēlies mironis Gogolis un citi, ne mazāk interesanti tēli.

Stāsta darbība noris Vīlandē, taču darbības laiks nav īsti nosakāms. Ja sākotnēji šķiet, ka tā ir pagātne, laiks starp vācu un krievu okupāciju, tad pēc tam jau saproti, ka tā ir nenosakāma nākotne. Kas jauc galvu? Vairākas detaļas un pieminētie priekšmeti, piemēram, līdz ar divgalvainā ērgļa otro atnākšanu no Krakovas vai Varšavas atvests trofeju tramvajs, kurā Konstantīns Opiatovičs brauca uz ebreju kapiem noskaņoties darba dienai, nelegālās no rentgenattēliem veidotās plates, bet jau pāris rindkopas tālāk ir miliči ar viedtālruņiem un it kā pazaudēta kredītkarte un Igaunijas Republikas simtgades svinēšana. Lenšu un kasešu magnetofoni izkonkurē vinila plates, bet antikvariātā ir klēpjdators un karšu terminālis, turklāt tiek precizēts, ka  divgalvainais ērglis kārtējo reizi atnācis īsi pēc eiro ieviešanas. Nu kā te lai saprot, kad notiek šie neiedomājamie notikumi? Nespēju atbrīvoties no šīs neziņas un tās sekām. īsti vietā šeit viens citāts no grāmatas: "Bardaks ir svēta lieta, taču, ja bardaks kļūst par svētumu, tas ir bardaks!" /28.lpp./

Ja kāds meklē grāmatu latviešu valodas uzlabošanai un vārdu krājuma papildināšanai, šī nebūs īstā (jāpiebilst, ka vispār neviens tulkojums nebūs, šim nolūkam jālasa latviešu oriģinālliteratūra), jo valoda te ir īsts "dizajner-šiks". Taču, ja meklējat kaut ko tulkotāja meistarības apbrīnošanai un slavināšanai - TE!! Te tas būs! Tulkotāja Maima Grīnberga ir paveikusi, manuprāt, ārprātīgu darbu. Ja Matsinovs un Peļevins pīpē vienu un to pašu vielu, arī Grīnbergai noteikti būs bijusi vajadzība pēc kāda dūma. Es apbrīnoju tulkotājas spēju pārnest tekstu latviešu valodā tā, lai tas aizvien būtu postmoderni traks, bet lasītājam arī kaut ko izteiktu. Šeit nav vairs runa par tulkojumu, bet gan par amizantiem laikmetīgās dejas mezgliem starp trīs valodām.

"... lai kādu amatu cilvēks arī pildītu šajā zemmēness pasaulē, viņam jāizturas atbilstoši sirdsapziņai, jo ik amatam ir noteikumi. Ja tu kaut ko dari, tad dari ar sirdi un dvēseli. Tikai tā izdarīsi labi!" /59.lpp./

2015.gadā sarakstītais "Gogoļa disko" godalgots ar Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras balvu un Eiropas Savienības Literatūras balvu. Autors Pāvo Matsins ļoti piestāvoši grāmatā lasāmajam spēlējies pats ar savu vārdu un pārdzimis kā Paša Matsinovs. Savai iepriekšējai grāmatai "Rīgas zilā gvarde" (Mansards, 2016) viņš bija Pāvs Matsins.

Šī grāmata ir ārprāts šī vārda visplašākajā nozīmē. Ir jābūt gatavam nonākt autora prāta mežģīņu cakās, krievu kultūras līkločos un valodas zigzagos. Un stāsts jau patiesībā nemaz nav par senaizgājušo un augšāmcēlušos krievu klasiķi Gogoli, bet gan par ticību un vajadzību kaut kam ticēt, kā arī to, cik dažādi var būt skatījumi uz vienu un to pašu notikumu no dažādiem novietojuma punktiem attiecībā pret notiekošo. Groteski tēlojumi cieši savijas ar bibliskiem motīviem un tieši šajā (Bībeles) punktā visā savā spožumā un postā atklājas mans zināšanu trūkums. Kas, iespējams, kalpo par galveno iemeslu manām grūtībām saprast vai pieņemt izlasīto. Ja lasītājam ir problēmas pieņemt kaut ko ārpus loģiska sižeta ritējuma, tad šī nebūs īstā lasāmviela. Ja loģiska ritma trūkums nav problēma, aizrauj maģiski (ne)reālais - laipni lūgti Pašas Matsinova ballītē!




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru