Agrāk stāsts kā forma man ne pārāk patika. Nepaspēju ne ielasīties, iejusties, kad galā jau punkts un jācenšas ielekt nākamajā stāstā un jāiepazīstas ar citiem varoņiem. Pēdējā laikā stāsts man tomēr ir iepaticies, iespējams, ka tas saistīts ar saraustīto lasīšanai atvēlēto laiku. Tomēr, ja lasīšanai var atvēlēt vienā reizē vien apmēram desmit minūtes, stāsts ir piemērotāka forma uztverei. Tā pa mazai drusciņai esmu izlasījusi grāmatu "11 stāsti par vīriešiem", kuras autors Aivars Kļavis. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi un tāpēc šo darbu sāku bez īpašām gaidām vai priekšstatiem. Tik vien gribējās kā vieglu izklaidi un pavīdēja cerība kaut nedaudz ielūkoties vīriešu pasaulē, autora vīrieša spalvas vadītai.
Pats autors raksta, ka šie stāsti ir par vīriešiem, ar visiem viņu tikumiem un netikumiem, viņu dīvainībām un kaislībām… un, protams, arī sievietēm, kurām pateicoties tie nākuši šajā pasaulē, tāpēc no tām atkarīgi kopš piedzimšanas brīža.
Melojis Kļavis nav. Nudien caur 11 stāstiem lasītājs iepazīstas ar ļoti plašu vīriešu spektru, daudzām jo daudzām vājībām un netikumiem (daži tās slēpj, daži gluži otrādi - izceļ un lepojas), kā arī dīvainībām un kaislībām (atkal jau - kā nu kurš, cits slēpj, cits dižojas). Es vienmēr esmu centusies uzskatīt, ka vīrieši un sievietes savā būtībā ir gluži līdzīgi. Nu nav vieni Marsa un citi no Venēras. Arī vīriešiem ir bail, ir bažas, ir noslēpumi, kaislības, viltības un patīk paklačoties. Vienlaikus viņi spēj uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus un arī nebaidīties vai vismaz pārvarēt savas bailes. Gluži tāpat to spēj arī sievietes. Un šī grāmata ir tikai vēl viena iespēja gūt apliecinājumu maniem uzskatiem.
Autors 11 stāstos ir parādījis daudz vairāk nekā tikai 11 vīriešus 21.gadsimtā, viņu rīcības, muļķības un domu graudus. Un nevarētu gluži teikt, ka ir pavērta ēnaina vīriešu pasaules lappuse (vismaz ne man) vai atklāti milzu noslēpumi. Taču man ļoti patika šis vīrieša tēlojums ar autora vīrieša domāšanu un tvērienu. Šajā grāmatā nav pārspīlēti vienvirziena mačo tipāžu un nav arī pliekani gļēvu tēlu. Kļavis ir radījis savu stāstu varoņus daudzšķautņainus un vispusīgus, taču jāatzīst, ka ideālo vīrieti no viņiem pat visiem kopā ņemtiem salikt nevar. Tie ir stāsti par strīdiem, par piedošanu, par aizņemtību, par saņemšanos un apņemšanos, bailēm un drosmi, vientulību, vispār - par dzīvi visos tās aspektos, par cilvēkiem. Arī grāmatas vāka noformējuma izmantotais Šveices nazis daudz ko pasaka, par ko ir šajos stāstos.
Galvenie stāstu varoņi tiklab varētu būt vīrieši, bet varētu būt arī sievietes, tāpēc mulsinošs vai pārspīlēts šķiet autora priekšvārdā uzsvērtais, ka jau kopš Rūdolfa Blaumaņa daiļrades vai, iespējams, pat brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikiem" latviešu literatūras tēlu galerijā lielā mērā valdījušas sievietes un šis darbs beidzot ļaus parādīt to, ka arī vīrieši ir. Protams, vīrieši šeit ir, bet apgalvojums šķiet pārspīlēts. Ar humora un ironijas dzirksti, izklaidējoši, liela daļa aprakstītā varētu būt notikusi arī dzīvē (nav teikts, ka tieši ar autoru pašu), bet daļa var arī izrādīties vien izdomājama.
"perfektais/-ā" ir tuvs asinsradinieks "normālajam/-ai", "vidējam/-ai" un "parastam/-ai" - skaitliski izmantojot komplicētas kritēriju vērtēšanas un aprēķinu metodes = pilnīgi pretējs emocionāliem un dabiskiem cilvēkiem un viņu uzvedības modeļiem.
AtbildētDzēstDzīves jēga ir dzīvot, piedzīvot ikdienu ar visu emociju gammu un ar katru pieredzi mācīties sevi saprast labāk, lai pakāpeniski šajā lielajā pasaulē veidotu savu intīmo "vidi" - sev interesantiem cilvēkiem, nodarbēm un piedzīvojumiem.
Cīnīties par visas pasaules izmainīšanu ir nogurdinoši un neiespējami. Tā pat ir neiespējamā misija meklēt "perfekto". Īstā bauda slēpjas cilvēku savstarpējā pieņemšanā, mīlestībā un izpratnē par ikdienas līdzsvaru visās lietās.
"Perfektais" šajā manas domas gadījumā domāts kā pārcilvēks ar visām labajām īpašībām, nevienu slikto un nevienu trūkumu. Manā skatījumā autoram sanākuši gluži normāli, vidēji un parasti vīriešu tēli - tādi kā ik dienas varam sastapt veikalā, darbā, mācību iestādē vai tramvajā. Taču sastapt nenozīmē iepazīt, izprast vai kaut nedaudz pietuvoties iepazīšanai un izpratnei. Šai manai domai par "perfekto" nav nekādas saistības ar manis pašas meklējumiem vai atradumiem, jo tā pausta kā analīze par konkrētās grāmatas tēliem. Paldies par komentāru! :)
Dzēst