Aivars Kļavis "11 stāsti par vīriešiem"

Agrāk stāsts kā forma man ne pārāk patika. Nepaspēju ne ielasīties, iejusties, kad galā jau punkts un jācenšas ielekt nākamajā stāstā un jāiepazīstas ar citiem varoņiem. Pēdējā laikā stāsts man tomēr ir iepaticies, iespējams, ka tas saistīts ar saraustīto lasīšanai atvēlēto laiku. Tomēr, ja lasīšanai var atvēlēt vienā reizē vien apmēram desmit minūtes, stāsts ir piemērotāka forma uztverei. Tā pa mazai drusciņai esmu izlasījusi grāmatu "11 stāsti par vīriešiem", kuras autors Aivars Kļavis. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi un tāpēc šo darbu sāku bez īpašām gaidām vai priekšstatiem. Tik vien gribējās kā vieglu izklaidi un pavīdēja cerība kaut nedaudz ielūkoties vīriešu pasaulē, autora vīrieša  spalvas vadītai.

Pats autors raksta, ka šie stāsti ir par vīriešiem, ar visiem viņu tikumiem un netikumiem, viņu dīvainībām un kaislībām… un, protams, arī sievietēm, kurām pateicoties tie nākuši šajā pasaulē, tāpēc no tām atkarīgi kopš piedzimšanas brīža.

Melojis Kļavis nav. Nudien caur 11 stāstiem lasītājs iepazīstas ar ļoti plašu vīriešu spektru, daudzām jo daudzām vājībām un netikumiem (daži tās slēpj, daži gluži otrādi - izceļ un lepojas), kā arī dīvainībām un kaislībām (atkal jau - kā nu kurš, cits slēpj, cits dižojas). Es vienmēr esmu centusies uzskatīt, ka vīrieši un sievietes savā būtībā ir gluži līdzīgi. Nu nav vieni Marsa un citi no Venēras. Arī vīriešiem ir bail, ir bažas, ir noslēpumi, kaislības, viltības un patīk paklačoties. Vienlaikus viņi spēj uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus un arī nebaidīties vai vismaz pārvarēt savas bailes. Gluži tāpat to spēj arī sievietes. Un šī grāmata ir tikai vēl viena iespēja gūt apliecinājumu maniem uzskatiem.

Autors 11 stāstos ir parādījis daudz vairāk nekā tikai 11 vīriešus 21.gadsimtā, viņu rīcības, muļķības un domu graudus. Un nevarētu gluži teikt, ka ir pavērta ēnaina vīriešu pasaules lappuse (vismaz ne man) vai atklāti milzu noslēpumi. Taču man ļoti patika šis vīrieša tēlojums ar autora vīrieša domāšanu un tvērienu. Šajā grāmatā nav pārspīlēti vienvirziena mačo tipāžu un nav arī pliekani gļēvu tēlu. Kļavis ir radījis savu stāstu varoņus daudzšķautņainus un vispusīgus, taču jāatzīst, ka ideālo vīrieti no viņiem pat visiem kopā ņemtiem salikt nevar. Tie ir stāsti par strīdiem, par piedošanu, par aizņemtību, par saņemšanos un apņemšanos, bailēm un drosmi, vientulību, vispār - par dzīvi visos tās aspektos, par cilvēkiem. Arī grāmatas vāka noformējuma izmantotais Šveices nazis daudz ko pasaka, par ko ir šajos stāstos.

Galvenie stāstu varoņi tiklab varētu būt vīrieši, bet varētu būt arī sievietes, tāpēc mulsinošs vai pārspīlēts šķiet autora priekšvārdā uzsvērtais, ka jau kopš Rūdolfa Blaumaņa daiļrades vai, iespējams, pat brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikiem" latviešu literatūras tēlu galerijā lielā mērā valdījušas sievietes un šis darbs beidzot ļaus parādīt to, ka arī vīrieši ir. Protams, vīrieši šeit ir, bet apgalvojums šķiet pārspīlēts. Ar humora un ironijas dzirksti, izklaidējoši, liela daļa aprakstītā varētu būt notikusi arī dzīvē (nav teikts, ka tieši ar autoru pašu), bet daļa var arī izrādīties vien izdomājama.