piektdiena, 2019. gada 15. marts

Guna Roze "Sadursme"

"Bet vai kādai miesai un dvēselei jāpacieš dzīve ar mani tikai tāpēc, ka es gribu būt ar viņu kopā?" /96.lpp./

Mēneša sākumā notikušās grāmatu izstādes ietvaros rakstnieku viesistabā devos ciemos pie Gunas Rozes, jo vēl tikai dienu iepriekš biju tikusi pie viņas jaunākās grāmatas eksemplāra "Sadursme".
Šis bija gadījums, kad grāmatu lasīšanai izvēlējos tikai autora dēļ un ne mirkli to nenožēloju. Paskaidrošu, kāpēc: teksts, kas atsūtīts kā anotācija, man labākajā gadījumā lika nodrebēt aukstiem drebuļiem un acumirklī noraidīt domu par šīs grāmatas lasīšanu - ārsta Pētera Kļavas rakstītais par bezjēdzīgās eksistences īssavienojumiem mani gluži vienkārši atgrūda kā neaktuāls un manā interešu lokā neietilpstošs.

Grāmatas vāciņš lai arī šķita skaists, bet, atceroties par bezjēdzīgo eksistenci un īssavienojumiem, uzreiz kļuva tematiski nepiesaistošs. Taču vēlreiz aplūkoju, kas ir jaunās, man piedāvātās, grāmatas autors un nekavējos ne mirkli grāmatu pieņemt lasīšanai. Iepriekš man bija lieliska pieredze, lasot uz patiesiem faktiem balstīto Gunas Rozes romānu "101. kilometrs. Padomju kauna zona" .

Tagad apdomāju vēlreiz savu pirmo iespaidu par grāmatu un saprotu, ka varu ieteikt nepaļauties uz Kļavas tekstu un uzreiz lekt pie redaktores Gundegas Blumbergas rakstītā par darbu. Taču nenoliedzu, ka tā varētu būt mana individuālā reakcija uz garu, zvaigžņu likumu un kosmiskas gaļas mašīnas tematikas pieminēšanu. Man šķiet, ka šī grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta, ne tikai autores patīkamās valodas un baudāmā stila dēļ. Neļaujiet sevi maldināt anotācijai uz pēdējā vāka!

"Kūrorta romāni ir līdzīgi dzemdību nama draudzībai. Tai brīdī un vietā liekas - uz mūžu, bet, tiklīdz
esi atpakaļ mājās, lielā vētra paliek tur, kur sacēlusies. Pāris dienu pietrūkst, trešajā domā: paldies Dievam! Ikdienā vētru vajag tikai trakajiem." /99.lpp./


Šo romānu veido deviņi savstarpēji saistīti stāsti. Tos, protams, var lasīt katru atsevišķi, bet, manuprāt, labāk veidot atsevišķi uz papīra lapas saikņu shēmu (zīmēt, kā un kuri varoņi savstarpēji saistīti) un uztvert kā vienu veselumu ar deviņām nodaļām. Katrā stāstā ir personāži, kuri kaut kādā pakāpē parādās un iesaistās arī citos stāstos. Guna Roze stāstīja, ka sākotnēji darba nosaukums bija paredzēts "Lete", taču beigās pārtapis par "Sadursme". Nudien visus varoņus varētu savienot arī veikala lete, bet patiesībā šis savienojošais elements ir automašīnu sadursme, kas notiek jau pirmajā stāstā pirmajās romāna lappusēs. Tālākie stāsti caur to aktīvajiem personāžiem paskatās uz šo sadursmi kā sauli centrā, kur katrs stāsts ir atsevišķs stars, neatraujami saistīts ar šo sauli, katrs savā unikālā veidā.

"Raudāšana ir izšķērdīgs un bezjēdzīgs akts." /117.lpp./
Man ļoti gribas vilkt paralēles un es to kārtējo reizi daru ar Janas Egles stāstu krājumu "Svešie". Tikai šajā gadījumā Guna Roze savus varoņus nav izmētājusi laiktelpā daudzu gadu desmitu attālumā - tie viens otram (jāpiebilst, ka vairumā gadījumu, ne visos) ir daudz tuvāki, viņus citu no cita šķir dažas stundas. Vienlaikus, manuprāt, nav nosakāms tikai viens personāžs, kurš būtu šī visa centrā, saules (sadursmes) vietā. Tas centrs visam ir situācija.

Varētu jau teikt, ka šī grāmata tiešām  ir uz traģikomiskas nots uzbūvēta apcere par dzīves jēgu vai bezjēdzību, kad to ietekmē nebeidzamu sakritību virkne. Taču es to tā nevēlos uztvert. Es šo grāmatu un tajā saliktos deviņus stāstus vēlos uztvert kā caur samērā šauru dalībnieku loku izveidotu ilustrāciju tam, ka pasaulē viss ir kā savienotajos traukos. Vien pēdējais stāsts "Mango sula" mani gluži vai atgrūda no sevis ar savu kosmisko, maģiskā reālisma iekrāsoto, pieskārienu. Vienlaikus, to pabeidzot, saprotu, ka bez tā nevarēja. Tas bija vajadzīgais punkts, lai grāmata nepaliktu daudzpunktē. Katram romāna gaitā pieminētajam tēlam ir nozīme. Dažreiz šī nozīme neizpaužas tajā pašā stāstā un acumirklīgi var šķist veltīgi izšķiestu burtu vērts, bet šis cilvēks noteikti ienāk atpakaļ papīra lappusēs jau kādā citā nodaļā, kur iegūst savu patieso nozīmi. Šo, tēlu nozīmību šķietamajā mazsvarīgumā, manuprāt, jau varētu dēvēt par autores "firmas zīmi", jo bija vērojama arī viņas iepriekšējā romānā  "101. kilometrs. Padomju kauna zona".


" [..] psihoterapija tomēr ir lētāka nekā desmitā tiesa. Ilgtermiņa atšķirība tāda, ka mani klienti, cīnoties paši ar savām utīm, iemācās izmantot personīgo galvu, kamēr tiem, kuri aizvaino mācītāju ar pārāk maziem ziedojumiem ir aizliegts lietot savas smadzenes." /130.lpp./

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru