Rāda ziņas ar etiķeti 21.gadsimts. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti 21.gadsimts. Rādīt visas ziņas

piektdiena, 2026. gada 1. maijs

Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.

ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris

Paolo Džordāno "Sērgas laikā"


Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.



sestdiena, 2021. gada 13. februāris

Vija Laganovska "Pirms un pēc"

Vijas Laganovskas stāstu krājumā "Pirms un pēc" vispirms ieskatījos gaisīgi zilā vāka dēļ. Tas man sasaucās ar pirms pāris gadiem lasīto Lauras Vinogradovas darbu "izelpas. Stāsti". Un stāsta žanrs man dzīvē aizvien ir ļoti saistošs. Kad paņēmu grāmatu rokās, noliku to tikai pilnībā izlasītu. Burtiski vienā elpas vilcienā apriju, domām prom nekur neklīstot. Iespējams tieši tāpēc, netipiski sev, nebiju lasīšanas laikā veikusi nevienu pašu piezīmi, ko vēlāk izmantot atsauksmes rakstīšanai. Ikdiena mani iegrieza darbu virpulī un manā galvā iestrēgušas vairākas atsauksmes. Kad bija jāstāsta par Laganovskas krājumu grāmatu kluba biedriem, sapratu, ka neatceros pilnīgi un galīgi neko. Jā, atceros, ka asociatīvās paralēles vilku ar jau pieminēto Vinogradovu, mazliet vējoja pēc Daces Vīgantes "Tad redzēs" un arī Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā". Atceros, ka pabeidzu lasīt visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku. Bet tas arī viss. 

ceturtdiena, 2021. gada 11. februāris

Šelija Fana "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos? 21.gadsimta ceļvedis"

Jūs esat domājuši par to, cik daudz mākslīgā intelekta ir mums apkārt? Viens mazs un ļoti veiktspējīgs ir gandrīz katram cilvēkam kabatā vai somā līdzi ik dienas. Vēl daudzi citi "sēž" netveramā visumā - internetā. Līdz izlasīju Šelijas Fanas (Shelly Fan) 21.gadsimta ceļvedi "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos?" nemaz nebiju aizdomājusies par mākslīgā intelekta daudzumu manā mūžā. Un runa nav par kaut kur it kā esošiem un lietotiem ledusskapjiem, kas paši internetā pasūta trūkstošo pārtiku, vai filmās redzētiem pārgudriem robotiem. Pat tik ierastā Google vai Facebook, arī viedtālrunis ir viens liels mākslīgs intelekts. Jā, pat seriālus tavai gaumei iesaka mākslīgais intelekts, balstoties uz diezgan vienkāršiem algoritmiem. 

Pārlecot pie atbildes uz grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu - nē. Mākslīgais intelekts mūs nespēs aizvietot, jo patiesībā mūsdienu mākslīgā intelekta sistēmas nav sevišķi gudras. Mākslīgajam intelektam jāspēj mācīties algoritmiski, lai tas spētu darīt kaut ko cilvēka vietā pilnīgi bez cilvēka iesaistes. "Kamēr MI nav sasniedzis cilvēku kompetences līmeni, cilvēki saglabās vadošo pozīciju." /103.lpp./ Atviegloti nopūšamies un dzīvojam tālāk, par ļaunajiem robotiem pasaules iznīcinātājiem vai vienkārši cilvēces nīdējiem turpinot lasīt vien grāmatās.

trešdiena, 2020. gada 4. marts

Baiba Zīle "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados"

Lasot stāstu krājumus, veicu īsas piezīmes par katru stāstu. Dažreiz piefiksēju kādu teikumu, pārdomas garākā formā, bet dažreiz sanāk pierakstīt tikai atslēgvārdus. Baibas Zīles stāstu krājumam "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" visbiežāk pierakstītais atslēgvārds bija "dīvaini". Tieši šī atslēgvārda dēļ ļoti gribēju aiziet uz grāmatas prezentācijas pasākumu Ķīpsalā grāmatu svētku ietvaros - lai dzirdētu, ko saka pati autore, ko saka redaktors un varbūt vēl kāds grāmatas tapšanā iesaistītais. Šis tas kļuva skaidrāks, sakārtojās manas domas un grāmatu pabeidzu lasīt jau ar citu izpratni par tekstu, ko redzu.

Redaktore Gundega Sēja par šo grāmatu teica, ka šī var būt radināšanās lasīt jocīgs stāstus. Es ar visām četrām piekrītu šai frāzei. Grāmatu ilustrējis Māris Bišofs.

Šie 13 stāsti tapuši dažādos laika posmos, attiecīgi arī autorei esot dažādos dzīves posmos un dažādās vietās arī ģeogrāfiski. Turklāt daži stāsti sākotnēji tapuši angļu valodā. Un tas viss tekstā patiešām ir jūtams - gan valodas nianses, gan stāstos valdošā atšķirīgā noskaņa ļauj nojaust, ka tas nav bijis "vienā piesēdienā un rāvienā" uzrakstīts darbs. It visam cauri jūtami vijas liega filozofija, apceres, vienlaikus autorei prasmīgi neieslīgstot vienmuļos prātuļojumos, šur tur pavīd arī maģiskā nots, pasakas žanra pieskāriens. Īsāk sakot - vienos vākos ir liela daudzveidība, bet visiem tēliem ir kādas nepiepildītas gaidas un to atrisinājumu meklējumi.

trešdiena, 2020. gada 26. februāris

Jana Egle "Dzimšanas diena"


"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.

ceturtdiena, 2019. gada 26. decembris

Gunita Krilova "Driftā tikai lēdijas"

Kaut kādu iemeslu dēļ sekoju Gunitai Krilovai twiterī, nudien vairs neatceros, kāpēc. Tieši twiterī pamanīju viņas sajūsmu par drīzumā iznākošo grāmatu un sadaļā "Drīzumā" to ieraudzīju arī Zvaigzne ABC mājas lapā. Anotācija šķita gana saistoša, lai grāmatu sev piefiksētu un pasekotu līdzi, kad tā iznāks.

“Driftā tikai lēdijas” ir Gunitas Krilovas pirmā grāmata, bet autore ir TVNET blogere, kas savā blogā “Galopā uz augstpapēžiem” apraksta katrai trīsdesmitgadniecei (un ne tikai) labi saprotamas situācijas un problēmas. Blogu nebiju iepriekš lasījusi, bet tajā aprakstītais esot bijis par pamatu romānam. Varbūt vēlāk palasīšu arī blogu un varēšu salīdzināt. Nereti ir tā, ka jau blogā/internetā aprakstītais grāmatā tiek ielikts vārds vārdā viens pret vienu un tad cītīgam bloga sekotājam grāmatu lasīt vairs nav tik interesanti. Kā ir šoreiz, spriest vēl nevaru.

trešdiena, 2019. gada 25. decembris

Anna Gavalda "Atzīšanās"

Franču autores Annas Gavaldas stāstu krājumu "Atzīšanās" izvēlējos kā vienu no grāmatām atvaļinājumam siltās vietās. Zināju, ka negribēšu lasīt neko pārlieku nopietnu un nomācošu, turklāt stāsts kā forma pieļauj biežas pauzes lasīšanā. Iepriekš ar Annas Gavaldas grāmatām nebiju saskārusies, lai arī latviešu valodā esot iznākušas vairākas. Krājumā "Atzīšanās" iekļauti septiņi stāsti par cilvēkiem dažādās situācijās. Vienkārši cilvēki, kuri varētu būt arī mani kaimiņi vai kolēģi, ar dažādām vājībām, ieradumiem un domām. Anotācijā norādīts, ka stāsti apliecina, cik svarīgi doties uz priekšu, nepaliekot pie pagātnes brūcēm. Dažos stāstos to tiešām saskatīju, dažos īsti nevarēju. 

pirmdiena, 2019. gada 16. decembris

Māris Bērziņš "Aizliegtais pianīns"

Ja no Māra Bērziņa lasīta tikai "Svina garša", tad "Aizliegtais pianīns" būs kaut kas svaigi nepieredzēts. Savukārt, ja iepriekš jau lasīti arī Gūtenmorgena piedzīvojumi, tad ar klavieru stāstu teiksiet, ka Bērziņš iekāpis atpakaļ humora kurpēs. Pēc vairākām grāmatām par holokausta tematu, man ļoti vajadzēja palasīt kaut ko vieglāku un citādā veidā izklaidējošāku. Māris Bērziņš ar savu jaunāko veikumu "Aizliegtais pianīns" mani nudien izklaidēja ne pa jokam. Ja ieskatās zilajā vākā, tad saskatāma sen zināmā galda spēle "Cirks". Un aiz vākiem patiešām zināmā mērā cirks vien darās, ar to nelielo atšķirību, ka tas ir pirmsskolas izglītības iestādē "Puķu lodziņš", nevis zem izliekta kupola Merķeļa ielā.

" - Es zinu, tas noteikti ir manis dēļ. - Atgāzusi galvu, Sabīne spiež plaukstu pie pieres.
 - Ko?
 - Jo man interešu konflikts ar pianīnu. Viņi domā, ka man ir vēl citi pārkāpumi. Bet vairāk man nekā cita nav. Goda vārds!
 - Es zinu... zinu. - Elita nodrebinās, redzot Sabīnes sejas izteiksmi. - Bet pagaidi, kā tu to domā? Kas par tevi ziņos?
 - Tieši tā. Pianīna dēļ es zaudēju Departamenta uzticību, un to nevar tik vienkārši atgūt. Bet nekas! - Sabīne iesmejas. - Es visu sakārtošu priekšzīmīgā kārtībā un pierādīšu, ka mēs tomēr esam vislabākie."

trešdiena, 2019. gada 20. marts

Anna Starobiņeca "Paskaties uz viņu"

piektdiena, 2019. gada 15. marts

Guna Roze "Sadursme"

"Bet vai kādai miesai un dvēselei jāpacieš dzīve ar mani tikai tāpēc, ka es gribu būt ar viņu kopā?" /96.lpp./

Mēneša sākumā notikušās grāmatu izstādes ietvaros rakstnieku viesistabā devos ciemos pie Gunas Rozes, jo vēl tikai dienu iepriekš biju tikusi pie viņas jaunākās grāmatas eksemplāra "Sadursme".
Šis bija gadījums, kad grāmatu lasīšanai izvēlējos tikai autora dēļ un ne mirkli to nenožēloju. Paskaidrošu, kāpēc: teksts, kas atsūtīts kā anotācija, man labākajā gadījumā lika nodrebēt aukstiem drebuļiem un acumirklī noraidīt domu par šīs grāmatas lasīšanu - ārsta Pētera Kļavas rakstītais par bezjēdzīgās eksistences īssavienojumiem mani gluži vienkārši atgrūda kā neaktuāls un manā interešu lokā neietilpstošs.

Grāmatas vāciņš lai arī šķita skaists, bet, atceroties par bezjēdzīgo eksistenci un īssavienojumiem, uzreiz kļuva tematiski nepiesaistošs. Taču vēlreiz aplūkoju, kas ir jaunās, man piedāvātās, grāmatas autors un nekavējos ne mirkli grāmatu pieņemt lasīšanai. Iepriekš man bija lieliska pieredze, lasot uz patiesiem faktiem balstīto Gunas Rozes romānu "101. kilometrs. Padomju kauna zona" .

Tagad apdomāju vēlreiz savu pirmo iespaidu par grāmatu un saprotu, ka varu ieteikt nepaļauties uz Kļavas tekstu un uzreiz lekt pie redaktores Gundegas Blumbergas rakstītā par darbu. Taču nenoliedzu, ka tā varētu būt mana individuālā reakcija uz garu, zvaigžņu likumu un kosmiskas gaļas mašīnas tematikas pieminēšanu. Man šķiet, ka šī grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta, ne tikai autores patīkamās valodas un baudāmā stila dēļ. Neļaujiet sevi maldināt anotācijai uz pēdējā vāka!

ceturtdiena, 2019. gada 7. marts

Svens Kuzmins "Hohma"

"A tev reizēm nav tāda sajūta, ka tu esi nevis tu, bet kāds cits?"

Ar Svena Kuzmina izteiksmes stilu esmu pazīstama no viņa un kolēģa Toma Treiberga veidotā etīžu teātra "Nerten". Man patīk viņu uzstāšanās, joki man ir saprotami un izteiksmes veids tīkams. Svens Kuzmins  ir arī Latvijas Radio raidījuma «Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru» veidotājs. Kuzmina pirmais stāstu krājums "Pilsētas šamaņi" kaut kā paskrēja man garām nelasīts, bet otro grāmatu - romānu "Hohma" - ilgi nedomājot paņēmu lasīšanai no izdevniecības "Dienas grāmata". Turklāt vēl arī pēc pilnas programmas izbaudīju visu, kas ar grāmatas iznākšanu saistīts - tikšanās ar autoru un redaktori, autora paša fragmentu lasījums, kā arī autogrāfa iegūšana manā grāmatas eksemplārā. Autora lasījums nepalika bez sekām - turpmāka grāmatas lasīšana manā galvā skanēja Kuzmina balsī un tempā. Paldies Kuzminam, ka temps un tembrs bija tīkams, nevis kaut vienā veidā kaitinošs!

ceturtdiena, 2019. gada 31. janvāris

Kristofs Onodibio "Ticēt brīnumainajam"

Izlasījusi Kristofa Onodibio "Ienirt", uzreiz ķēros klāt arī otrajai grāmatai "Ticēt brīnumainajam", jo Cēzara mīlestība un naids pret pazudušo sievu Pasu mani gluži vienkārši nelaida tik vienkārši vaļā. Romāns “Ticēt brīnumainajam”, ciešā saistībā ar “Ienirt”, seko Cēzara gaitām no Parīzes līdz pat Itālijai un Grieķijai (un arī tālāk), liekot viņam apjaust, cik liels muļķis viņš bijis, domājot, ka Eiropa ir pasargāta no teroraktiem un droša vieta viņa ģimenei. Viņš ar skaudru spēku apjauš, ka bijis muļķis, strīdoties ar Pasu un, iespējams, vajadzējis ļauties sievas kārei pēc izraušanās no mirstošās Eiropas.

ceturtdiena, 2019. gada 17. janvāris

Kristofs Onodibio "Ienirt"

Kad daudzu citu lasītāju un atsauksmju rakstītāju lielā sajūsma un tekstu plūsma nedaudz noklususi, līdz franču rakstnieka un žurnālista Kristofa Onodibio (Christophe Ono-dit-Biot) darbam "Ienirt" esmu tikusi arī es. Ieniru šajā saules, siltuma, mīlestības un naida pasaulē līdz pašām ausīm un vēl mazliet, tikai skābekļa balonu neattapu līdzi paķert. Un palasījusi arī dažas intervijas ar autoru, ienirstu vēl dziļāk šajā daudzdimensiju labirintā, tik ļoti labi saprotot, kāpēc Facebook grupā "Izcilas grāmatas" un arī citur esmu lasījusi tik daudzu šī darba apburtu cilvēku atsauksmes.

piektdiena, 2018. gada 21. decembris

Miks Koljers "Ceturtais lielākais Latvijā"

Par Miku Koljeru jau biju dzirdējusi kā par meistarīgu humoristiskā žanra rakstnieku no kādreizējiem kolēģiem, bet viņa pirmā grāmata latviešu valodā "Ceturtais lielākais Latvijā" līdz šim nebija nonākusi manās rokās. Apgādā Mansards uz palodzes "dzīvo" grāmatas, kuras meklē jaunus lasītājus, ar savu jaunieguvumu maisiņu pa kāpnēm ārā ejot, tur var paķert vēl kādu jaunu draugu (tā it kā ar tikko saņemto pasūtījumu būtu par maz, vai ne?) un tā pie manis nonāca "Ceturtais lielākais Latvijā". Pelēcīgas nokrāsas vākos ar lillā cūku, dūraiņiem un lielu akmeni paslēpies satīrisks skatījums uz politikas ekspertu konferencēm un ekspertiem kā tādiem, Latvijas dažādajiem lepnumiem, izrādīšanos, dažu labu politikas seju un latviešiem kopumā. Autors īpaši norādījis, ka līdzības ar sabiedrībā zināmām personībām, kā jau mākslā ierasts, ir tikai nejauša sakritība.

ceturtdiena, 2018. gada 18. oktobris

Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs "Varēt. Solvita Āboltiņa"

Pirms nesen notikušajām Saeimas vēlēšanām politikas manā sociālo tīklu burbulī un patērētajos masu medijos bija vairāk nekā pietiekami. Draudzenes pamudināta tomēr palūdzu izdevniecībai Latvijas mediji nesen iznākušo vairāku autoru sarakstīto grāmatu "Varēt. Solvita Āboltiņa", taču uzreiz nolēmu, ka par to kaut ko rakstīšu tikai pēc vēlēšanām. Man bija iekšējā sajūta, ka internetam nav vajadzīgi arī mani "pieci centi" par politiku. 

otrdiena, 2018. gada 25. septembris

Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts"

Ar bibliotēkām ir līdzīgi kā ar grāmatu veikaliem atlaižu laikā - ja esi iegājis, ir gandrīz neiespējami iziet ārā bez grāmatas. Šoreiz plauktā uz mani lūkojās pavisam plāna sējumiņa baltā muguriņa - Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts". Grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras Gada balvai 2016 kategorijā "Spilgtākā debija" un tas nozīmē, ka kaut kāda vērtība tajā saskatīta. Tas ir ne tikai stāsts par mīlestību, bet arī par attiecībām, ko šķir kilometri, domu mākoņi un aizspriedumi, par sevis pētniecību, meklēšanu un atrašanu (kaut uz laiku), par pasaules aktualitātēm un pusaudžu dzīvi paaudžu konflikta gaisotnē - galu galā par to, kas tad īsti nosaka saprašanos un spēju saprasties? Šis Sabīnes Košeļevas darbs tiek dēvēts par miniromānu vai mikroromānu, bet es sev jautāju - ar ko tad tas atšķiras no garstāsta?