Lasot stāstu krājumus, veicu īsas piezīmes par katru stāstu. Dažreiz piefiksēju kādu teikumu, pārdomas garākā formā, bet dažreiz sanāk pierakstīt tikai atslēgvārdus. Baibas Zīles stāstu krājumam "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" visbiežāk pierakstītais atslēgvārds bija "dīvaini". Tieši šī atslēgvārda dēļ ļoti gribēju aiziet uz grāmatas prezentācijas pasākumu Ķīpsalā grāmatu svētku ietvaros - lai dzirdētu, ko saka pati autore, ko saka redaktors un varbūt vēl kāds grāmatas tapšanā iesaistītais. Šis tas kļuva skaidrāks, sakārtojās manas domas un grāmatu pabeidzu lasīt jau ar citu izpratni par tekstu, ko redzu.
Redaktore Gundega Sēja par šo grāmatu teica, ka šī var būt radināšanās lasīt jocīgs stāstus. Es ar visām četrām piekrītu šai frāzei. Grāmatu ilustrējis Māris Bišofs.
Šie 13 stāsti tapuši dažādos laika posmos, attiecīgi arī autorei esot dažādos dzīves posmos un dažādās vietās arī ģeogrāfiski. Turklāt daži stāsti sākotnēji tapuši angļu valodā. Un tas viss tekstā patiešām ir jūtams - gan valodas nianses, gan stāstos valdošā atšķirīgā noskaņa ļauj nojaust, ka tas nav bijis "vienā piesēdienā un rāvienā" uzrakstīts darbs. It visam cauri jūtami vijas liega filozofija, apceres, vienlaikus autorei prasmīgi neieslīgstot vienmuļos prātuļojumos, šur tur pavīd arī maģiskā nots, pasakas žanra pieskāriens. Īsāk sakot - vienos vākos ir liela daudzveidība, bet visiem tēliem ir kādas nepiepildītas gaidas un to atrisinājumu meklējumi.
Pirmā grāmata, ko lasīju no Baibas Zīles, bija "Rausītis un karma. Mans divpadsmit dienu tievēšanas stāsts", kas bija dzirkstoša humora un asprātīgu vērojumu pilns teksts. Tas saskanēja arī ar maniem pirmajiem soļiem atpakaļ pie dzīvošanai ērtas miesas, tāpēc tekstu tvēru ar īpašu aizrautību. Kopš Rausīša grāmatas atsauksmes ar autori esam arī Facebook draugos, līdz ar to sanāk ik pa laikam ieraudzīt ziņu laika joslā kādu jaunu humoristisku dzīves etīdi no Baibas.
Lūk, raugoties uz šo manu pieredzi ar Baibas Zīles tekstiem, arī no "Aukstākās ziemas simt piecdesmit gados", iespējams, gaidīju daudz vairāk humora, asredzīgu, bet dzēlīgu vērojumu. Kāds tur brīnums, ka gaidu daudz smieklu no janvārī iznākošas grāmatas, kuras nosaukumā ir barga ziema, bet ironiski 2019./2020. gada ziemā gaisa temperatūra zem nulles Latvijā bijusi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu daudzumu reižu. Ieraugot jaunās grāmatas nosaukumu, mana pirmā doma bija, ka tajā būs ciniska pavīpsnāšana ne tikai par ziemu, bet par dzīvi kopumā. Tieši šo gaidu dēļ manos pierakstos tik bieži parādījās vārds "dīvaini" - manas gaidas atšķīrās no tā, ko lasīju.
Kad spēju nodzēst savas iedomas par to, ko lasīšu, aptvert un saprast lasāmo kļuva daudz vieglāk. Atmetot savas gaidas, es beidzot iekāpu rāmi melanholiskā Baibas Zīles radītajā pasaulē, iepazinos ar stāstītājiem, ar fona tēliem un mēģināju skatīties uz vidi stāsta varoņa acīm. Baiba Zīle runā caur vīriešiem, sievietēm, caur brieduma pilnu skatījumu, caur filozofiski apcerīgu naivumu, caur spīvu aprēķinātāju un pasakām raksturīgu simbolismu. Stāsti ir ļoti dažādi, tāpat kā tajos attēlotie cilvēki un pašu stāstu klāstītāji.
Apdomājoties jau pēc grāmatas pēdējā vāka aizvēršanas, vislabāk atmiņā palicis pats pirmais stāsts "Viss notika jasmīnu smaržas dēļ" par dzīves sakritību un savstarpējo saistību mazo loku. Izlasot šo stāstu, vēlējos aizbraukt pie jūras un paskatīties uz milzīgajiem ledus blāķiem, kad ziema ūdenī vēl cenšas turēties pretī pavasarim, bet tas jau nepielūdzami nāk. Gribēju ieelpot kārklu rūgteno dvesmu, pastiept degunu saulei un pateikt kādam, ka esmu laimīga. Še tev brālīt - jau pirmajā stāstā saņemu dzīvē pilnīgi neīstenojamu stimulu. Vismaz šogad neīstenojamu. Atkal jau sasaucas tas, manuprāt, ironiskais grāmatas nosaukums. Ziemas nav, bet to ļoti vajadzētu, lai īstenotu šādu pavasarīgu iziešanu un ostīšanos pludmalē.
Arī "Jakoba Rorbaha kauss" palicis atmiņā kā jaunas meitenes pārdomas par sava izvēlētā ceļa bezjēdzīgumu un šaubas par pieņemto lēmumu pareizību. Beigas es pavisam negaidīju tādas, kā tās bija. Es īsti nesaprotu tēla motīvu attiecīgi rīkoties, bet labi. Varbūt arī nevajag.
Savukārt "Svešinieks logā" šķita kā skice, neliels uzmetums ar filozofisku ievirzi, ko varētu arī izvērst plašāk, bet tā tas palicis "lai doma neaizmirstas" piezīmes veidā. Nepārprotiet, es nepārmetu to, ka stāsts nav izvērst plašāks. Tas vienkārši lasītāja sajūtu līmenī bija atšķirīgs no citiem krājuma stāstiem.
Ja runājam par atšķirīgiem stāstiem, tad ritmiski daudz trauksmaināks man šķita "Cilvēks, kurš staigāja pa apli (māceklis II)". Ļoti noderēja pašas autores piebilde izstādē, ka Tīģera prototips šajā stāstā bijis viņas vīrs.
"Es darīšu visu, lai apmierinātu tavas slēptākās un dīvainākās vēlmes."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru