Sergejs Dovlatovs "Zona"

"Mēs bijām ļoti līdzīgi un pat savstarpēji aizstājami. Gandrīz jebkurš ieslodzītais derēja apsarga lomai. Gandrīz jebkurš uzraugs bija pelnījis cietumu."

Grāmatu klubiņa mēneša temats bija krievu rakstnieku darbu lasīšana. Parakos savā lasāmo grāmatu tornī un atradu tur Sergeja Dovlatova "Zona". Grāmata izdota ar sērijas emblēmu "Lēģeru literatūras klasika", taču pagaidām ir vienīgā grāmata un ceru, ka izdevniecība "Latvijas Mediji" turpinās šo sēriju. Savulaik nopirkt šo grāmatu mani pamudināja tieši apakšvirsraksts "Cietuma uzrauga piezīmes", jo daudz it kā bija lasīts no ieslodzīto puses, bet it nemaz no viņu uzraugu viedokļa raugoties. Savukārt pēc nopirkšanas ar steigu izlasīt mani laikam kavēja pelēcīgais un šķietami garlaicīgais grāmatas noformējums. Tas liek domāt par sausiem gada skaitļiem, atskaites veida atstāstu, dokumentālu teksta sausumu. Taču maldīgi. Aiz pelēcīgā noformējuma ir maz skaitļu un daudz vides un cilvēku aprakstu.

Izlasījusi grāmatu, secinu, ka uz grāmatas vāka liktais citāts, kas ir arī šī ieraksta sākumā, ir ļoti atbilstošs iekšā lasāmajam. Cietumnieks no sava uzrauga bieži vien atšķīrās tikai ar to, ka viņam nebija šaujamieroča.

Jauns puisis, atskaitīts no mācībām filoloģiskajā fakultātē, dodas obligātajā dienestā, nonāk Iekšlietu ministrijas karaspēkā, apsargā stingra režīma cietumu. Balstoties uz šo pieredzi, Dovlatovs raksta, "Zona" gan nav viņa pirmā grāmata. Šajā darbā tiek aprakstīti 20. gadsimta 60. gadi, Padomju Savienība, cietums Komi Republikā.

Jau krietni vēlāk, kad "Zona" ir labi nogulējusi rakstāmgaldā, rakstnieks ir emigrējis uz ASV un sarakstās ar izdevēju, piedāvājot publicēt stāstus, kas Padomju savienībā nav bijis iespējams. Izdevējs piekrīt un Dovlatovs ik pa laikam izsūta jaunu vēstuli un jaunus stāstus. Manuskripts izvešanai no Padomju savienības pārfotografēts un filmiņas fragmenti nodoti dažādiem cilvēkiem. Tik viena bēda. Ne visi foto filmiņas fragmenti ir atgriezušies pie autora. Tāpēc arī no filmiņām pārrakstītie stāsti ir ļoti fragmentāri, saraustīti, cits ar citu praktiski nesaistīti. Jā, Dovlatova vēstules izdevējam šo to paskaidro plašāk un skaidrāk nekā pats stāsts, bet rada papildu sadrumstalojumu. Man tas ne pārāk patika, bet pieņemu, ka tas bijis vienīgais veids, kā daļēji zaudētu tekstu vispār nogādāt lasītājam. Teksti attēlo, kāds Dovlatovs bija toreiz un atjaunot zudušās lappuses nav iespējams, jo pat viņš pats aizmirsis, kāds bija.

Zonas dzīves ainiņas ir bez vērtējuma, dokumentāls dažādu notikumu atstāsts, vērotāja redzējums par citu cilvēku pieredzēto un darīto, brīžiem arī paša izjusto. Savukārt vēstulēs izdevējam ieskicējas arī autora pārdomas, parādās skaidrojums un varbūt pat pavisam neliela taisnošanās: 

"Padomju cietums - viens no neskaitāmajiem tirānijas paveidiem. Viena no totālas, visaptverošas vardarbības izpausmēm. Bet skaistums pastāv arī lēģera dzīvē. Un bez melnās krāsas šeit neiztikt. Manuprāt, viens no apbrīnojamākajiem rotājumiem ir valoda. Valodzinības likumi lēģera realitātei nav piemērojami. Jo lēģera valoda nav saziņas līdzeklis. Tā nav funkcionāla." /89.lpp./

Lasītājam apsolīts cietuma uzrauga stāsts, taču man tajā kaut kā pietrūka. Varbūt mani neapmierinātu atstājis tas, ka cietumsarga stāsts nebija nemaz tik atšķirīgs no cietumnieku pašu stāstiem. Lai arī šīm lomām vajadzētu būt krasi atšķirīgām, pēc Dovlatova apraksta tā nebūt nebija. Vai es gaidīju ko vairāk? Jā. Un arī autors ir nojautis, ka lasītājs, iespējams, var būt vīlies.

"Es nerakstu fizioloģiskas skices. Es vispār nerakstu par cietumu un zekiem. Gribu rakstīt par cilvēkiem un dzīvi. Ne kunstkamerā es aicinu savus lasītājus. [..] Vēlreiz saku, ka mani interesē dzīve, nevis cietums. Un cilvēki, ne monstri." /153.lpp./

un vēl:

"Tātad lēģera dzīves sāpīgākās detaļas es, tā sacīt, izlaidu. Nebiju arī solījis lasītājiem efektīgas ainas. Gribēju pievest viņus pie spoguļa. [..] Ir arī otra galējība. Proti, līdz aizmirstībai iedziļināties estētikā. Vispār aizmirst par to, ka lēģeris ir pretīgs. Un krāsot to dienvidrietumu skolas ornamentālajā tradīcijā."  /154.lpp./

Un tā jau arī bija, ka asiņainus skatus, nežēlastības nožēlu vai kādas efektīgas detaļas es sev biju izdomājusi pati, autors tās nebūt nebija solījis. Tāpēc vilšanās sajūta ir absolūti nepamatota un jebkādi pārmetumi lieki. Autors nevar būt atbildīgs par paša lasītāja fantāziju un iedomām. Starp citu, "Zona" šķiet diezgan drūms teksts, jo īpaši, ņemot vērā, ka visa vērotājs ir jauns puisis, kuram vēl piedienētos būt dzīvespriecīgākam, ironiskākam, drosmīgākam. Salīdzinājumam var apskatīt hronoloģiski agrāk rakstītu tekstu, bet par vēlāku dzīves posmu "Piektais kompromiss" (tulkojumā interneta žurnālā "Punctum", izdots stāstu krājumā "Kompromiss").

Šai grāmatai ļoti noderīga bija nelielā jēdzienus skaidrojošā vārdnīca. Bet šeit atkal mūžīgi strīdīgais iebildums, kur šādus skaidrojumus labāk izvietot - zemsvītras piezīmēs vai grāmatas beigās? Man personīgi labāk patīk zemsvītras piezīmēs, lai nav jālieto divas grāmatzīmes un lai lapu šķirstīšana neizsit no lasāmās domas.  Vēl par valodu runājot, brīžiem lasīju un pieķēru sevi pie tā, ka domāju par konkrēto teikumu krievu valodā. Turklāt ne tikai par to, kādi vārdi bijuši krievu valodā, bet pat par teikumu konstrukcijām. Tas tulkojumā laikam nav īsti labi, taču, ielasoties tekstā vairs nepievērsu tam tik lielu vērību.

Vairākas reizes Sergejs Dovlatovs savā tekstā atsaucas uz rakstnieku Varlamu Šalamovu un viņa grāmatu. Atceros, ka manā lasāmo grāmatu kaudzē ir arī pieminētais Šalamova darbs "Kolimas stāsti" un nolemju to lasīt kā nākamo.