Anna Krasiļščika "Klau, aizbrauksim uz Unalašku!"

Cik jūtīgs jautājums šodien - krievu autoru literatūra, no krievu valodas tulkota literatūra, krievi... Izlasīju krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmatu bērniem jau pirms  kāda laiciņa un pamazām apkopoju domas aprakstam, plānoju to palasīt priekšā dēlam, patestēt uz bērnu, lasīju intervijas ar Annu. Un tad sākās Krievijas karš pret Ukrainu. Ko nu? Es baidījos meklēt autores profilu soctīklos, ja nu viņa atbalsta karu? Ja nu viņa klusē? Ja nu viņa, vēl trakāk, aģitē par karu un nīst Ukrainai līdzi jūtošos? Es izrāpos no sava prāta stinguma un paskatījos. Savā sociālo tīklu profilā Anna Krasiļščika nostāju pret karu pauda jau pirmajā uzbrukuma dienā, taču darīja to klusi, neuzprasoties uz nepatikšanām, nepiesaistot lieku uzmanību, baidoties tikt sodītai savas nostājas dēļ, baidoties par saviem bērniem un turklāt darīja to ļoti inteliģenti, kā rakstniecei tas piedienas - līdzībās. Arī krievi Krievijā baidās. Es mierīgāku sirdi varu pievērsties grāmatai "Klau, aizbrauksim uz Unalašku".

Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"

Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./

Olga Gromova "Cukura bērns"

"Labs cilvēks var izturēt.

Izrādījās, ka izturēt nav nemaz tik sarežģīti. Nevajag raudāt - ir jāievelk elpa un jānogaida. Ja uzreiz neapraudies, pēc tam to darīt jau ir smieklīgi." /17.lpp./

Tik skaists un izsmalcināts krievu rakstnieces grāmatas "Cukura bērns" vāks slēpj ārkārtīgi aizkustinošu
stāstu. Lai arī par grūtībām un nežēlību, taču caur neizmērojamu gaišumu un labestību. Grāmata paredzēta kā stāsts apmēram pamatskolas vecuma bērniem, vismaz stāstītāja tā autorei novēlējusi - uzrakstīt stāstu bērniem, nevis kārtējās banālās represiju atmiņas. Diemžēl man bail, ka tieši manām pieaugušā acīm tīkamais, estētiskais vāks kavēs grāmatas nonākšanu pie bērniem. Vienlaikus, es nespēju iedomāties grāmatai par vāku neko bērnišķīgāku un šķietami bērna acij krāsaini tīkamāku. Piecus gadus vecās Stellas Nudoļskas stāsts noteikti ir ieteicamā literatūra palielākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, jo tas ir ne tikai par vēsturi, bet arī par labestību.

"Domāju par to, cik mums tagad grūta dzīve. Kur tētis - nav zināms un kā gan lai viņš mūs atrastu, ja mēs esam tik tālu? Un kālab ar mums nemitīgi notiek kaut kas slikts? Bet mamma diezin kāpēc visu laiku stāsta, ka labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizētonu. Kā tad tā - vairāk? Kāpēc tad mēs esam šeit? Un no senās brīnišķīgās dzīves man nekas nav palicis pāri. Asaras birst pašas no sevis.

Kā tā - nekas? Ir palicis galvenais - mamma. Drīz mamma atnāks no darba. Smiesies. Pajokos. Pastāstīs kādu interesantu atgadījumu, kas tai dienā noticis, iekurinās krāsni. Un, darot mājas darbus, dziedās - dziedās visu, ko man gribēsies vēlreiz dzirdēt." /115. lpp./

Jūlija Jakovļeva "Debesis dimantos"

Pavisam nesen guvu iespēju izlasīt jaunāko Jūlijas Jakovļevas romāna tulkojumu vēl pirms tas nonācis uz papīra. Pirmā grāmata “Mednieks tieši virsū skrien” pievilināja ar to, ka paralēli detektīva līnijai, lasītājs iepazīstas arī ar mākslu. Savukārt pie otrās grāmatas “Sarkanā zirga savaldīšana” aizveda pirmā romāna atvērtās beigas, taču paralēli izmeklēšanai izklāstītie temati jau bija saistīti ar zirgiem un hipodromu. Trešajā sērijas grāmatā "Debesis dimantos" izmeklētājs Zaicevs turpina brīžiem pietēlot naivo un padumjo miltonu, bet kopumā ir ļoti asu prātu, plašām zināšanām un vērīgām acīm, un šoreiz izmeklē mēmā kino norietējušās zvaigznes nāvi. Pirmā grāmata mani ievilka līdz ausīm, otrā tīri labi patika, bet vairāk izlasījās pēc inerces, tad tagad trešā grāmata atkal ievilka līdz ausīm.

Sergejs Dovlatovs "Zona"

"Mēs bijām ļoti līdzīgi un pat savstarpēji aizstājami. Gandrīz jebkurš ieslodzītais derēja apsarga lomai. Gandrīz jebkurš uzraugs bija pelnījis cietumu."

Grāmatu klubiņa mēneša temats bija krievu rakstnieku darbu lasīšana. Parakos savā lasāmo grāmatu tornī un atradu tur Sergeja Dovlatova "Zona". Grāmata izdota ar sērijas emblēmu "Lēģeru literatūras klasika", taču pagaidām ir vienīgā grāmata un ceru, ka izdevniecība "Latvijas Mediji" turpinās šo sēriju. Savulaik nopirkt šo grāmatu mani pamudināja tieši apakšvirsraksts "Cietuma uzrauga piezīmes", jo daudz it kā bija lasīts no ieslodzīto puses, bet it nemaz no viņu uzraugu viedokļa raugoties. Savukārt pēc nopirkšanas ar steigu izlasīt mani laikam kavēja pelēcīgais un šķietami garlaicīgais grāmatas noformējums. Tas liek domāt par sausiem gada skaitļiem, atskaites veida atstāstu, dokumentālu teksta sausumu. Taču maldīgi. Aiz pelēcīgā noformējuma ir maz skaitļu un daudz vides un cilvēku aprakstu.

Izlasījusi grāmatu, secinu, ka uz grāmatas vāka liktais citāts, kas ir arī šī ieraksta sākumā, ir ļoti atbilstošs iekšā lasāmajam. Cietumnieks no sava uzrauga bieži vien atšķīrās tikai ar to, ka viņam nebija šaujamieroča.

Jūlija Jakovļeva (Юлия Яковлева) "Укрощение красного коня"

Kamēr līdz papīram un veikaliem ceļoja krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) pirmā grāmata par izmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu latviešu valodā "Mednieks tieši virsū skrien", es esmu paspējusi izlasīt otro daļu oriģinālajā krievu valodā - "Укрощение красного коня" jeb latviešu tulkojums, pieļauju, ka skanētu apmēram kā "Sarkanā zirga pieradināšana (vai pakļaušana)". Izrādās, ka retrodetektīvu sērijā ir iznākusi arī trešā grāmata "Небо в алмазах", kuru pagaidām laikam atturēšos lasīt, jo vairāki viena žanra vai sērijas darbi, lasīti pēc kārtas, mazina manu patiku pret tiem.

Arī otrā grāmata retrodetektīvu sērijā ir viegla lasāmviela, kurā lasītājam ne viss tiek paskaidrots līdz galam. Turklāt, pēc otrās Jakovļevas grāmatas izlasīšanas jāsecina, ka šī sērija par izmeklētāja Zaiceva darbu noteikti nav tikai detektīvs, tā drīzāk ir vēsture, jo īpaši, ja cilvēkam interesē 20.gadsimta 30.gadi.  Savukārt valoda ir vēl vienas rindkopas vērta atkāpe. Jakovļevas krievu valoda ir skaista, izkopta, taču atbilstoša aprakstītajam. Nevilšus vairākas reizes sevi pieķēru pie domas, ka es labprāt pati pārnestu šo romānu no krievu valodas latviešu mēlē, kas vienlaikus būtu gan liels izaicinājums, gan milzu lingvistiskā bauda.

Jūlija Jakovļeva "Mednieks tieši virsū skrien"

Lasu visdažādāko žanru literatūru, arī detektīvromānus, ar vienu atrunu - tikai to, kas mani kaut kādā, grūti raksturojamā, veidā uzrunā un ne vairākus pēc kārtas. Viens no nupat izlasītajiem detektīviem ir krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) "Mednieks tieši virsū skrien" ("Вдруг охотник выбегает"), kurš mani ļoti aizrāva un ar atvērtajām beigām lika meklēt papildu informāciju par to un iespējamiem turpinājumiem. Mazs bija mans izbrīns, kad noskaidroju, ka sērijā par kriminālizmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu pagaidām ir divas grāmatas (otrā "Укрощение красного коня").

Atkārtošos - "Mednieks tieši virsū skrien" mani ļoti aizrāva, bet ar to uzrunāšanu sākotnēji bija interesanti. Anotācija šķita ne pārāk aizraujoša, apzīmējums "retrodetektīvs" darīja aizdomīgu, bet izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja latviešu valodā vēl neiznākušās grāmatas elektronisko versiju un devu medniekam iespēju. Sākusi lasīt, vairs nespēju apstāties, raujot cauri lapu pēc lapas. Iespējams, ka kaismīgākiem detektīvu lasītājiem daudz kas būtu skaidrs jau grāmatas pusē un būtu daudz pārāk traucējošu un kaitinošu sīkumu. Taču es ar lielu degsmi veidoju tēlu kokus ar saiknēm un sakarībām, piefiksēju daudzos pieminētos personāžus ar īsiem aprakstiem, lai man būtu pie kā pieķerties, cenšoties šķetināt nežēlīgos noziegumus līdz ar Jūlijas Jakovļevas izdomāto izmeklētāju. Taustāmā formā veikalos grāmata būšot septembrī.

Krievu lasītāji interneta vietnēs gan raksta neglaimojošas atsauksmes. Tajās pausts, ka autore esot pārāk vērienīgi atvēzējusies un pārāk vāji trāpījusi, ko gan vispār baleta kritiķe un bērnu grāmatiņu autore var zināt par detektīvu rakstīšanu un Jakovļevas mērķis esot bijis vien parādīt, cik pelēka un riebīga bijusi padomju Krievija iepretim spožajiem cara laikiem, kā arī citi pārmetumi. Neko nemācēšu teikt par pārmetumu pamatojumu, klajas nesakritības un pretrunas tekstā nepamanīju, bet lasītājs jebkurā citā valstī (un valodā) noteikti uztver uzrakstīto atšķirīgi no tā, kā to uztver lasītājs, par kura dzimteni rakstīts viņa dzimtajā valodā.

Marina Stepnova "Bezdievju iela"

Par krievu rakstnieci Marinu Stepnovu un viņas daiļradi biju dzirdējusi tikai labus vārdus. Arī viņas grāmatu latviešu izdevumu vāku noformējums ir bauda acīm. Atlika vien ķerties pie lasīšanas un smadzeņu palutināšanas ar teikumu baudām. "Bezdievju iela" bija no tām grāmatām, kas manā plauktā bija nonākusi nejauši un diezgan ilgu laiku gaidīja uz savu zvaigžņu stundu. Šis ir stāsts par dzīvē brīžiem apjukušu vīrieti Ivanu Ogarjovu. Bet kuram gan no mums nav dzīvē sanācis nonākt tādā pozīcijā, ka vairs nezini, kuru taku izvēlēties? Lai vai kā, bet Ogarjovs iegūst amatu, ir cienīts ārsts, apņem sievu, viņam ir mašīna un vīrietis šķietami izraujas no pilsētas nomales pelēkajām skavām, kā arī disfuncionālajiem vecākiem. Taču viss nav tik vienkārši kā šķiet, Ogarjovam trūkst gandarījuma par paša paveikto vai likteņa šķietami nejauši izlikto. 

Pāvels Sanajevs "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes"

Uz dīvāna malas aizvien ir prāva kaudzīte ar nelasīto literatūru. Arī plauktos pilns ar kārdinošām grāmatu muguriņām. Bet padevos... spontāni iegādājos Pāvela Sanajeva darbu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", jo lasīju par šo grāmatu labas atsauksmes. Ķēros grāmatai klāt tramvajā un sapratu, ka vēlos ar to dalīties un tūlīt iegādājos arī eksemplāru draudzenei. Raksta, ka par šo grāmatu ir divu veidu atsauksmes - ļoti slavinošas un klajas neizpratnes pilnas, par ko tāda sajūsma. Es būšu slavinošais lasītājs.

Autors ir krievu scenārists, režisors un tulkotājs un viņš stāsta, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs, tamdēļ arī atsauksmes par to dalās divos krasi atšķirīgos virzienos. Pirmo reizi romāns publicēts turpinājumos laikrakstā pirms vairāk nekā 20 gadiem, 2003.gadā izdots grāmatā un tikai tad sasniedzis popularitāti lasītāju acīs.

Starp citu, iesaku izlasīt interneta žurnālā "Punctum" interviju ar Pāvelu Sanajevu: šeit