Anna Krasiļščika "Klau, aizbrauksim uz Unalašku!"

Cik jūtīgs jautājums šodien - krievu autoru literatūra, no krievu valodas tulkota literatūra, krievi... Izlasīju krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmatu bērniem jau pirms  kāda laiciņa un pamazām apkopoju domas aprakstam, plānoju to palasīt priekšā dēlam, patestēt uz bērnu, lasīju intervijas ar Annu. Un tad sākās Krievijas karš pret Ukrainu. Ko nu? Es baidījos meklēt autores profilu soctīklos, ja nu viņa atbalsta karu? Ja nu viņa klusē? Ja nu viņa, vēl trakāk, aģitē par karu un nīst Ukrainai līdzi jūtošos? Es izrāpos no sava prāta stinguma un paskatījos. Savā sociālo tīklu profilā Anna Krasiļščika nostāju pret karu pauda jau pirmajā uzbrukuma dienā, taču darīja to klusi, neuzprasoties uz nepatikšanām, nepiesaistot lieku uzmanību, baidoties tikt sodītai savas nostājas dēļ, baidoties par saviem bērniem un turklāt darīja to ļoti inteliģenti, kā rakstniecei tas piedienas - līdzībās. Arī krievi Krievijā baidās. Es mierīgāku sirdi varu pievērsties grāmatai "Klau, aizbrauksim uz Unalašku".

Unalaška ir pilsētiņa kaut kur Aļaskā, pēc Unalaškas izklausās galamērķis, ko vilcienu stacijā aiz Marka istabas loga nosauc mehāniska balss. Marks dzīvo ar mammu un daudz laika pavada arī pie vecmāmiņas. Tētis Markam arī ir, tikai dzīvo ar Meiču un viņi pavada kopā brīvdienas. Vectētiņa gan nav un neviens īsti par viņu negrib runāt. Vectētiņa jautājums ir noslēpums, ko Marks apņēmies atklāt. Ģimenē neizrunātais rada plaisas un neizpratni.

Vispār Marks vienlaikus ir gan ļoti parasts, gan ārkārtīgi īpašs bērns. Viņam īsti neveidojas draudzības ar vienaudžiem, bet ir milzīga interese par enciklopēdijām un arī lieliska atmiņa, atceroties faktus. Mamma it kā ir aizņemta karjeriste, kura ikdienu atrāda sekotājiem sociālajos tīklos, taču vienlaikus viņa nolemj Marku pirmajā klasē skolā uzreiz nelaist, bet gan mācīt mājās. Tur gan varam nolasīt arī savu problēmu lāpīšanu ar bērnu, bet tas vairāk darbiņš psihologiem ne lasītājiem. Mātes tēls ir īpašs šajā grāmatā un pēc intervijām saprotu, ka arī pašai autorei savā ziņā terapeitisks.

Šī ir ļoti laikmetīga grāmata, negribētos gan piekrist, ka pirmā laikmetīgā bērnu grāmata, kā pieminēts uz vāka. Taču tajā patiešām ir ļoti labi nolasāmas mūsdienu laikmeta iezīmes, bērnu hobiji, intereses, iecienītie kārumi, pieaugušo paradumi un izteicieni. Pieaugušie tajā ir īsti, ar savām raizēm un aizrautībām, bez pārspīlētām novirzēm, parasti, mūsdienīgi, ko, domāju, svarīgi bērniem caur literatūru un mākslu iemācīties saskatīt. Tas ir patiesīgs fons, kas palīdz piesaistīt sev visu vecumu lasītājus. No šī stāsta patiešām ir ļoti grūti atrauties. Mazā puisēna domu plūdums un apņēmīgā rīcība, meklējot patiesību, aizrauj sev līdzi.

"Klau, aizbrauksim uz Unalašku" lieliski ielikta kāda dziļa doma par nepateiktā postošo spēku un ietekmi uz cilvēka kopējo dzīves uztveri. Noklusētais bojā gaisu un traucē cilvēkiem satuvināties. Manuprāt, svarīgākais šajā stāstā ir mīlestība un ģimene - mūsdienīga, šķirta, ar sarežģītām savstarpējām attiecībām, bieži grozās ap vienu vai vairākiem bērniem - ģimene kā augstākais pīlārs puisēnam. Interesanti man šķita stāstā iepītā leģenda par ārzemnieku, kurš apmeklēja Maskavu Olimpisko spēļu laikā un aizbrauca, pat nezinot, ka kļūs par tēvu. Arī šķietami garāmejot pieminētie deportētie un nošautie radinieki, kuri bija izvēlējušies varai nepatīkamās krāsa pusi ir ļoti sīksīka, bet patīkama nodeva vēsturei un likteņiem, ko tā turpina veidot vēl pēc gadu desmitiem.

Grāmatu var lasīt kopā ar bērnu, bet var tajā patverties arī pieaugušais viens pats. Tajā ir laimīgas beigas un sirsnīgas attiecības, lai arī dažas stāsta līnijas kā baltiem diegiem šūtas. Tekstā ir meistarīgi iepītas atsauces uz Eiropas un Skandināvijas bērnu grāmatu autoriem un viņu darbiem. To noteikti ietekmējis gan tas, ka autore pati vairākas grāmatas pārnesusi krievu valodā, gan tas, ka viņa veido arī podkāstu jauniešu un bērnu intereses veicināšanai par grāmatām. Šī ir mīļa grāmata, ko var un vajag lasīt.

Zīmējumu autore Kasja Deņiseviča (Кася Данисевич) paveikusi lielisku darbiņu. Zīmējumi ir ilustratīvi, interesanti, piesaista skatu, bet neaizēno tekstu un tā būtību. Ilustrācijas spēlē vienā orķestrī ar stāstu. No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga.