Radeks Jons "Memento"

Šoreiz manās rokās nav kāds no izdevēju jaunumiem, bet gan nonākusi krietni piedzīvojusi grāmata. Pēc kādas sarunas par visvairāk iespaidojušām grāmatām esmu aizņēmusies izlasīšanai čehu autora Radeka Jona (Radek John) grāmatu "Memento". Savukārt pretī no sava krājuma iedevu vācietes Kristiānes F. (Christiane Vera Felscherinow) darbu "Mēs, Zoostacijas bērni" (Wir Kinder vom Bahnhof Zoo). Meklējot Zoostacijas bērnus, uzdūros arī Andras Manfeldes grāmatai "Adata" (nevilša vārdu spēle, ko tomēr atstāšu) - būs jānoliek kaut kur tuvāk un jāpārlasa. Neatceros, ka "Adata" būtu mani iespaidojusi tā, kā savulaik Kristiānes F. stāsts. 

Patiešām tematiskā un noskaņas ziņā "Memento" ir ļoti līdzīgs "Mēs, Zoostacijas bērni", kas pirmo reizi publicēta 1979. gadā un stāsta par septiņdesmito gadu otro pusi Rietumberlīnē. Savukārt čeha Radeka Jona "Memento" iznāca 1986. gadā un sižets skar astoņdesmitos gadus Prāgā, Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā jeb komunistiskajā Čehoslovākijā. Latviešu valodā "Memento" izdots 1990. gadā, tajā pašā gadā tas ekranizēts Čehoslovākijas televīzijai. Grūti spriest, vai kāda iedvesma vienam no otra gūta vai vienkārši septiņdesmito beigas, astoņdesmito sākums bija tāds laiks, kad pat sociālisma valstīs bija gatavi sākt runāt par narkomāniju kā problēmu, kas skar aizvien jaunākus cilvēkus.

Galvenais tēls "Memento" ir Mihals Otava. Viņš ir narkomāns, turklāt pats spēj arī narkotikas saražot, ja ir pieejamās izejvielas un trauki. Stāsts mētā lasītāju no "šodienas", kad Mihals ir pārdozējis un izsviests uz ielas nomiršanai, taču attopas slimnīcā un tiek glābts. Pārmaiņus lasītājs tiek aizvests uz pagātni, kurā narkotikas tikai parādās Mihala dzīvē. Spilgti redzama personas transformācija - kā sākotnējās bailes no tā, ko tēvs teiks par vienu kavētu nedēļu skolā, pārtop par pilnīgu apātiju pret jebkādiem viedokļiem, ja vien ir, ko iešaut vēnā. Pavisam priecīgi ir tad, ja vēnu starp augoņiem un rētaudiem iespējams atrast, bet, ja neatrodas - var šaut arī muskulī pa taisno. Pirmie murgi, pirmā atmošanās atskurbtuvē, pirmā saruna ar ārstu, kurš jaunieti nevar piespiest atteikties no narkotikām, jo ārstēšanās tā laika Čehoslovākijā ir brīvprātīga (ar atsevišķiem izņēmumiem), vairāki mēģinājumi no narkotikām atturēties dažādās vidēs ar vienu rezultātu - narkomāns vienmēr atradīs iespēju apdullināties. 

Kā pieaugušais noteikti šo grāmatu lasīju atšķirīgu skatījumu nekā man tas būtu bijis 14 vai 15 gados, kad lasīju "Mēs, Zoostacijas bērni", taču teksts bija iespaidojošs arī man. Ja skatāmies uz stāstu, tajā bija viss - despotisks tēvs, gļēva māte, kura nespēj atlaist savu vienīgo puisīti, pirmā mīlestība pret "nepareizu" cilvēku un kļūdaini izvēlētas autoritātes, kā arī robi sistēmā. Taču arī pats galvenais tēls nav diez ko līdzjūtību raisošs, jo viņam tiek dotas vairākas iespējas pārtraukt lietot narkotikas. Mūžīgā pašapmānā, viņš īsti nemaz nemēģina kārpīties ārā no savas atkarības. Vienmēr atrodas attaisnojumi un iespējas.

"- Ķīmiskas emocijas jums liekas lētāk panākamas nekā tās, kas jānopelna dabiskā ceļā. Neapskurbinot smadzenes ar šļirci. Man taisnība? Un sekas ir tādas, ka ķīmiskās jūtas jums nokauj dabiskās.

- Bet kas tad man būtu bijis jādara? Es lietoju narkotikas tāpēc, ka cilvēki mani dzen depresijā. Visa šī mēsla pasaule, kāda tā ir! Lai viņa uzkaras!"

/200. lpp./

Šī noteikti būtu viena no grāmatām, kas jāizlasa pusaudžiem, ja vien tā būtu pārizdota kvalitatīvākā sējumā un nopērkama veikalā, jo tā nav laikjūtīga. Mainījušās ir ķīmiskās substances, mainījušies likumi un valstiskās iekārtas, bet narkomānija kā problēma jauniešu vidū ir nemainīga.