"Lai ko es jelkad būtu jautājis provansietim par Provansu - par klimatu, ēdienu, vēsturi, dzīvnieku paradumiem vai cilvēku dīvainībām, - atbildes nekad nav bijušas īsas. Provansiešiem patīk pamācīt, turklāt krietni izpušķojot pašu pieredzi, un, vēlams, pie galda." /160. lpp./
Angļu uzņēmējs Pīters Meils (Peter Mayle) ar sievu Dženiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pameta visu Anglijā un devās mīlēt Provansu, ko nekavējās arī aprakstīt grāmatās. Kopā ar Meilu caur grāmatām "Gads Provansā" un "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi" Provansu iemīlēju arī es. Lai arī kopš pirmā mana literārā ceļojuma uz Provansu ir pagājuši desmit gadi, Francijas apmeklēšana, diemžēl, aizvien pagaidām ir tikai sapnis. Bet sapnis IR! Un tas, man šķiet, ir labs rādītājs Meila stāstnieka talantam. Grāmatā "Joprojām Provansa" Meils turpina labi iesākto stāstu par dzīvi šajā klusajā stūrītī, ko tikai vasaras mēnešos mazliet satricina atpūtas kārie. Protams, jo ilgāk iebraucējs dzīvo šajā vidē, jo labāk to iepazīst un Meils turpina savas zināšanas nodot arī lasītājiem. Jaunākajā latviešu valodā tulkotajā grāmatā liela loma ir trifelēm.
Diemžēl autors samērā nesen, 2018. gadā, aizgāja mūžībā, taču literārais mantojums palicis ievērojams un šī nebūt nav pēdējā grāmata, kas veltīta viņa mūža nogales saulainajai apmešanās vietai, Provansai.
"Pusdienām Francijā piemīt kas tāds, kas vienmēr uzvar tās pēdējās nelielās gribasspēka paliekas, kuras manī vēl atlikušas. Es varu apsēsties pie galda, cieši apņēmies ieturēt mērenību, noskaņojies ēst un dzert pavisam nedaudz, taču pēc trim stundām joprojām esmu turpat, aušojos ar vīnu un padodos dažādiem kārdinājumiem. Es nedomāju, ka pie vainas būtu īpaša ēdelība. Drīzāk uz to rosina gaisotne, kāda rodas telpā, kas pilna ar cilvēkiem, kuri aizrautīgi nododas dažādu ēdienu un dzērienu baudīšanai. Un, kamēr ļaudis ēd un dzer, viņi to arī apspriež; viņi nerunā par politiku vai sportu, vai biznesu, tikai par to, kas ir uz šķīvjiem un glāzēs. Tiek salīdzinātas mērces, apstrīdētas receptes, pieminētas iepriekšējās maltītes un plānotas nākamās. Pasaule ar tās problēmām var pastāvēt pie ratiem, jo tajā mirklī la bouffe ir prioritāte un gaisā virmo vispārējs apmierinājums. Es nespēju tam pretoties." /144. lpp./
Šī ir viena no labsajūtas grāmatām jeb ērtās atpūtas darbiem - iededz aromātisko sveci, vēlams ar lavandas aromātu, noliec blakus tējkanniņu un valdies ik pēc pusstundas nemeklēt ledusskapī kādu gardumiņu. Pītera Meila grāmatas derēs, ja pirms tam izlasīts kāds smagāks darbs, lai atpūtinātu smadzenes un atlaistu sāpes. Pirmās personas stāstījumā autors aizvien sniedz lasītājam mazus ikdienas, ceļojumu un kulināro baudījumu aprakstus, turklāt pamanās to ar dzirkstošu britu humoru, ko uztur francūžu mazās īpatnības. Man īpaši atmiņā iespiedās nodaļa, kurā Meils aprakstīja, kā saņēmis savas pirmās grāmatas lasītāju vēstules, turpinājis saraksti ar viņiem, ieguvis fanus un arī juties arī mazliet traucēts atpazīstamības dēļ. Jāatceras, ka viņš apraksta laiku, kad vēstules vēl tiek rakstītas uz papīra un arī internets vēl nav tā neizsmeļamā zināšanu krātuve, kas šodien. Un vēl interesanta bija daļa, kurā Meils nocietinājās pret tiem Anglijā vai citās mazāk saulainās vietās dzīvojošiem draugiem, kuri uzbāžas ciemos bez pieteikšanās, vai pieļāvuši kļūdu un karstākajos Provansas laikapstākļos atvaļinājumam noīrējuši māju bez peldbaseina un veldzi meklē Meila mājās.
Ja ilgojaties saules siltuma, ja patīk ēdienu un dzērienu apraksti, dzīves baudīšana lēnām, kā arī ielūkošanās citu tautu īpatnībās ar "gandrīz vietējais, bet tomēr vēl svešais" acīm, šī grāmata varētu jums patikt. Viegla izklaide dažiem vakariem vai vienai brīvdienai.
Autobiogrāfiskais romāns “Gads Provansā” kļuva par starptautisku sensāciju, un 1989. gadā British Book Awards to nodēvēja par “Gada labāko ceļojumu grāmatu”. Francijas valdība par sadarbību un franču kultūras popularizēšanu Meilam piešķīrusi Goda leģiona ordeni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru