Viktors Emīls Frankls "...tomēr teikt dzīvei jā. Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni"

"Nenormālā situācijā nenormāla reakcija tieši ir normāla izturēšanās. Arī kā psihiatri mēs teju vai sagaidām, ka normāls cilvēks uz nenormālām situācijām reaģēs nenormāli, turklāt, jo viņš ir normālāks, jo nenormālākai jābūt viņa reakcijai, piemēram, uz nokļūšanu psihiatriskajā slimnīcā." /38.lpp./

Precīzi tā, kā norādīts nosaukumā, ir izlasāms arī grāmatā. Viktors Frankls bija veiksmīgs psihologs, veica zinātnisko darbu, pētniecību, strādāja un sapņoja līdz tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Ieraudzījusi jaunumu sarakstā šo grāmatu un īsu tās aprakstu, sapratu, ka vēlēšos to izlasīt. Austriešu neirologa, psihiatra, filozofa, rakstnieka un psihoterapijas skolas – logoterapijas – dibinātāja Viktora Emīla Frankla “… tomēr teikt dzīvei JĀ” grāmata ir tieši tas, kas man patīk - holokausta stāsts no neierasta leņķa. Autors turējies pie dzīvības nenormālos apstākļos, domājot par profesionālo dzīves pusi, sapņojot, kā kādreiz paša novēroto varēs stāstīt lekcijās publikai.

"Kolīdz liktenis cilvēkam uzliek ciešanas, viņam tajās jāprot ieraudzīt uzdevumu, turklāt unikālu uzdevumu. Arī ciešanās cilvēkam ir jāapzinās sava unikalitāte, ka pat ar sāpēm pārpilnu likteni viņš tāds visā kosmosā ir vienreizējs un vienreizīgs. Neviens to nevar atņemt, un neviens šīs ciešanas nevar izciest viņa vietā. Taču tajā, kā šis likteņa ķertais savas sāpes iznes, slēpjas unikāla veikuma vienreizējā iespēja." /106.lpp./

Pirmā grāmatas daļa ir Viktora Frankla koncentrācijas nometnes pieredze. Tā sadalīta trīs fāzēs - uzņemšana nometnē, nometnes dzīve un pēc atbrīvošanas no nometnes. Katrā no fāzēm aprakstītas dažādas nianses, kas saistītas ar cilvēka dzīvošanu noteiktos ierobežotos apstākļos, piemēram, bēgšana sevī, kas notiek ar cilvēka seksualitāti, kāds ir bads, kā piezogas un izpaužas apātija, aprakstīts arī nometnes humors un citi aspekti. Katru no tiem autors iztirzā gan caur savu paša pieredzes prizmu, gan, skatoties uz citiem koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem. Savukārt otrā daļa šajā grāmatā ir luga "Sinhronizācija Birkenvaldē". Ļoti noderīgs ir Hansa Veigela priekšvārds, kurā paskaidrota grāmatas rašanās, izskaidrots nosaukums un īsi izklāstīts autora dzīves gājums. Man personīgi labāk patika pirmā daļa ar Frnakla novērojumiem par dzīvi koncentrācijas nometnēs, taču nenoliegšu savu neobjektivitāti. Lugas kā teksta lasīšana man nekad nav patikusi savā būtībā.

Atverot otro vāku, biju pārsteigta uzzināt, ka reiz jau šī grāmata izdota. Tiesa, 2004. gadā izdotās grāmatas vāks ir dokumentālāks, kamēr nupat klajā laistais papildinātais izdevums ieguvis prozai raksturīgāku vāku ar krāsainu putnu uz koncentrācijas nometnes žoga un sargtorņu pelēkā fona. Šī grāmata ir vēl viens apliecinājums cilvēka gara spēkam un tam, ka ikviens var izvēlēties to, kādi esam dažādās situācijās, kāda ir mūsu attieksme pret notiekošo un rīcība.

"Salīdzinošā nozīmē var teikt, ka ar cilvēka ciešanām ir tāpat kā ar lietām gāzveida agregātstāvoklī: iepumpējot noteiktu gāzes daudzumu telpā, lai cik liela tā arī būtu, gāze katrā ziņā to piepilda vienmērīgi; gluži tāpat ciešanas piepilda cilvēka dvēseli, viņa apziņu, visviens, vai šīs ciešanas ir lielas vai mazas. No tā izriet, ka cilvēka ciešanu "lielums" vienlaikus ir kaut kas relatīvs un vislielākos priekus var sagādāt arī kaut kas pavisam niecīgs." /66. - 67.lpp./

Šī grāmata patiks holokausta literatūras cienītājiem. Viktors Frankls uzskatīja, ka cilvēka dzīvība atkarīga no viņa spējas saskatīt dzīvei jēgu. Cita lieta, ka, iznākot no koncentrācijas nometnes, šī sev iedomātā jēga, "kā dēļ", var izrādīties velta un, kā tikt galā ar atklāsmei sekojošu vilšanos. Taču galvenais ir caur sev atrasto jēgu izdzīvot, saglabājot cilvēcību.