Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"

"Bērnībā visi ilgojas izaugt lieli un paši visu izlemt, bet, kad esi pieaudzis, tu saproti, ka tas ir pats ļaunākais. Ka tev visu laiku jāizsaka viedoklis, jāpieņem lēmumi, par kuru partiju balsot, kādas tapetes tev patīk un kāda jogurta garša visprecīzāk izsaka tavu personību. Tev jāizdara izvēles un tevi izvēlas citi, ik sekundi, nepārtraukti." /185. lpp./

Esmu iecienījusi zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana stāstus - tie ir sirsnīgi, cilvēciski, silti un ar diezgan lielu devu man patīkama humora. Esmu lasījusi visas līdz šim latviešu valodā izdotās Bakmana grāmatas, par visām arī rakstījusi (saites uz rakstiem: "Te bija Brita Marija", "Omce sūta sveicienus un atvainojas", "Vīrs vārdā Ūve"), tāpēc daudz nedomāju un ķēros arī pie jaunākā tulkojuma "Nervozie ļautiņi". Arī šī grāmata man sagādāja baudu ar sajūtām, ko tās lasīšana rada. Bakmans ir mana literārā mīlestība, bīstos no tās dienas, kad izlasīšu kādu viņa tekstu, kurš man nepatiks. Un paskatiet, cik skaists sarkanais vāks ar krītošajiem cilvēciņiem! Mēs visi esam kādreiz piedzīvojuši kritiena sajūtu.

Bakmana jaunākais romāns "Nervozie ļautiņi" ir par kādu bankas laupīšanu, kas noiet greizi un atvērto durvju dienas pārdodamā dzīvoklī pārvēršas par ķīlnieku krīzi mazā, klusā pilsētiņā. Taču varbūt šīs bankas laupīšanas nemaz nebija un astoņi, vai deviņi, vai septiņi ļautiņi bija likteņa salikti vienās telpās kāda augstāka mērķa vārdā - lai salabotu viņiem dzīvi. Cik tur viņu patiesībā bija? Un kurš gan laupa virtuālo banku? Tikai idioti! Taču tas vēl nav viss - šajā darbā ir arī par vientulību, laulību un kopdzīvi, nelāgiem ieradumiem un glābēja sindromu, arī par kritieniem un spēju no tiem piecelties. Dažreiz tam vajadzīgs ass prāts un ne vienmēr tam jābūt tevis paša prātam. 

"Ikvienam šajā dzīvoklī bija savi kompleksi, savu dēmoni un trauksmes: Rogers jutās aizskarts, Anna Lēna gribēja doties mājās, Lennarts nevarēja novilkt truša galvu, Jūlija bija piekususi, Ro bija nobažījusies, Sārai sāpēja un Estelle... mjā... par Estelli nevienam vēl nebija viedokļa. Varbūt pat pašai Estellei ne." /158. lpp./

Lasītājs soli pa solītim tiek ievilkts iekšā katra personāža fona stāstā un iemīl ikkatru no viņiem tik ļoti, ka par katru laikā "pēc tam" gribētos izlasīt mazliet vairāk kā tos pāris teikumus pēdējā grāmatas nodaļā. Šī bija lieliska lasāmviela svētku laika vakariem, kad skriešana, domāšana, darīšana bija galīgi nokausējusi un gribējās tikai ieritināties pledā un "aizmukt" uz kādu citu vietu. Es gribu zināt, vai policistu ģimenei izdevās glābt savu pazudušo avi, kā tālāk dzīvojās stokholmiešu mīlas piekritēju pārim, kas notika ar baņķieri un aktieri?

Nu jā, un vēl šī grāmata ir par dažādiem idiotiem. Kad cilvēki, apstākļu spiesti, nonāk vienā telpā, viņiem izrādās daudz vairāk kopīgā nekā varētu šķist. Piemēram, viņi visi mēdz rīkoties idiotiski. Kurš gan mēģina pārdot dzīvokļus dienu pirms jaunā gada? Kurš slēpj vīnu skapī un ķīlnieku atbrīvošanas prasībās iekļauj uguņošanu? Nu idioti taču! Bet jāpiebilst, ka šie cilvēki nesirgst ar līdzcietības trūkumu. Turklāt brīžiem absurdā rīcība ir tik smieklīga, līdz beigās izrādās ļoti loģiska. Šī grāmata ir ļoti "Bakmaniska" un tā tam arī jābūt! Autors mazliet pasmejas par mūsdienu reālijām (kovida gan šajā grāmatā nav), mazliet pafilozofē caur saviem tēliem, bet kopumā rada labi pavadīta laika sajūtu lasītājam.

Noslēgumam veca vīra pārdomas par iepazīšanās lietotnēm: "Ja tev pastāvīgi piedāvā alternatīvas, tu nekad nevari pieņemt lēmumu, Jims prātoja. Kā vispār iespējams sadzīvot ar stresi, ka partneris vannas istabā varbūt slidina pirkstus pār ekrānu, meklējot savu dvēseles līdzinieku? Veselai paaudzei galu galā būs urīnceļu saslimšanas, jo, lai pačurātu, nākas gaidīt, kad partnera mobilajam beigsies baterija." /76. lpp./