piektdiena, 2022. gada 21. janvāris

Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"


"Bērnībā visi ilgojas izaugt lieli un paši visu izlemt, bet, kad esi pieaudzis, tu saproti, ka tas ir pats ļaunākais. Ka tev visu laiku jāizsaka viedoklis, jāpieņem lēmumi, par kuru partiju balsot, kādas tapetes tev patīk un kāda jogurta garša visprecīzāk izsaka tavu personību. Tev jāizdara izvēles un tevi izvēlas citi, ik sekundi, nepārtraukti." /185. lpp./

Esmu iecienījusi zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana stāstus - tie ir sirsnīgi, cilvēciski, silti un ar diezgan lielu devu man patīkama humora. Esmu lasījusi visas līdz šim latviešu valodā izdotās Bakmana grāmatas, par visām arī rakstījusi (saites uz rakstiem: "Te bija Brita Marija", "Omce sūta sveicienus un atvainojas", "Vīrs vārdā Ūve"), tāpēc daudz nedomāju un ķēros arī pie jaunākā tulkojuma "Nervozie ļautiņi". Arī šī grāmata man sagādāja baudu ar sajūtām, ko tās lasīšana rada. Bakmans ir mana literārā mīlestība, bīstos no tās dienas, kad izlasīšu kādu viņa tekstu, kurš man nepatiks. Un paskatiet, cik skaists sarkanais vāks ar krītošajiem cilvēciņiem! Mēs visi esam kādreiz piedzīvojuši kritiena sajūtu.

ceturtdiena, 2022. gada 20. janvāris

"Grāmatu lasītāju klubi un kopienas introvertam lasītājam" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #304)

 

Pirms pāris gadiem Londonas grāmatu tirgum veidotā Latvijas literatūras eksporta kampaņa "#iamintrovert" ("Es esmu introverts") šķiet jau labi iesakņojusies sabiedrībā un atzinīgi novērtēta reklāmas profesionāļu aprindās. Kampaņā latvieši tika prezentēti kā introvertu rakstnieku nācija. Diezgan likumsakarīgi arī grāmatu lasītāji varēja saskatīt sevi asprātīgajās introverto latviešu pasaules attēlojuma karikatūrās. Grāmatu lasīšana taču parasti tiek uzskatīta par vientulību paģērošu jeb uz sevi vērstu nodarbi, vai ne?  Lai arī varētu domāt, ka introvertam vēlme un vajadzība pēc citu cilvēku sabiedrības ir minimāla, vispasaules mājās palikšanas un fiziskās distancēšanās laiks praksē parāda, cik tomēr cilvēkam svarīga ir socializēšanās, cik grūti bez tās iztikt, kad atceltas publiskas sanākšanas, pasākumi un citas norises, kurās satikt cilvēkus. Un novērojumi liecina, ka apspriesties ar citām dzīvām būtnēm par izlasīto cilvēkiem patīk.

Grāmatu lasīšana nav atmesta

Ļaudis patiešām lasa grāmatas, lasītāji šūmējas par to, ka tās nav iekļautas pirmās nepieciešamības un tirgošanai atļauto preču sarakstos, bēdājas par bibliotēku slēgšanu, tad atkal priecājas par to atvēršanu un sēž pie šīs vietas durvīm jau pirmajās darba minūtēs, bet e-grāmatu bibliotēka www.3td.lv arvien audzē savu lasītāju skaitu. To, ka lasīšana kā hobijs neizzūd, apliecina arī pētījumi, piemēram, 2018. gadā Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrā tapušais, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas pasūtītais pētījums[1] apliecināja, ka 76% cilvēku pēdējā gada laikā izlasījuši vismaz vienu grāmatu. Pilnīgi iespējams, ka divarpus gadu laikā šajā statistikā kaut kas mainījies. Tomēr maz ticams, ka statistikā kaut kas būtiski samazinājies vai palielinājies par vairākiem desmitiem procentu. Varam arī optimistiski pievērsties domām par to, ka internets neiznīcina lasīšanu, bet gan transformē to un pat palīdz, kā to pauž, piemēram, literatūrkritiķe un mediju teorētiķe Ilva Skulte rakstā par lasīšanu mūsdienās. Lai arī internets un elektroniskie mediji šķietami apdraud lasīšanu, vienlaikus digitālais ir veicinājis, ka mūsdienās “mēs rakstām un lasām pat tajās komunikācijas situācijās, kad iepriekš to nedarījām”.[2] Nudien arī interneta vietnes grāmatu un literatūras apspriešanai ir tikai vēl viena vieta, kad mēs lasām un rakstām.

Izlasīto var arī nepaturēt tikai sev

Par lasīšanu latviešu valodā runājošiem cilvēkiem ir gana daudz iespēju izvērsties savu viedokļu apmaiņai interneta vietnēs. Vairākas domubiedru grupas var atrast sociālās saziņas vietnē Facebook. Tur ir gan privātas grupas vien ar dažiem dalībniekiem, gan lielākas publiskas grupas. Tiesa, no kādas gandrīz 600 dalībniekus pulcējošas virtuālās grupas uz reālām tikšanās reizēm (kad tās bija iespējamas) ieradās vien ap 10 līdz 12 regulārie dalībnieki. Aptuveni tāds pats skaits cilvēku tagad pulcējas šīs grupas tiešsaistes tikšanās reizēs. Pārējie paliek kā klusie tīmekļa vērotāji. Bet tas nekas, jo grāmatu lasītāju kluba optimālais dalībnieku skaits esot 8 līdz 16 cilvēki.

Vēl līdzīgi domājošos var meklēt īpaši grāmatu apspriešanai un vērtēšanai izveidotā starptautiskā vietnē Goodreads. Vietnes kopienu sadaļā var pat veidot domubiedru pulciņus, kur apspriest literārus tematus, var biedroties ar citiem lasītājiem. Jāatzīst, ja Latvijas grupa tur tāda panīkusi, meklētājā atrodamas vēl pāris privātas latviešu lasītāju kopienas ļoti mazu dalībnieku skaitu. Bet būtībā nekas jau netraucē šo tīklu izmantot arī bez pievienošanās grupām un diskusiju telpām – var aicināt draugus, apstiprināt draugus un apskatīt viņu lasīšanas jaunumus laika joslā. Neizpaliek arī dažādi interneta forumi ar atsevišķu sadaļu izlasītā apspriešanai. Grūti aplēšams, cik daudz ir draugu, kuri laiku pa laikam satikušies dzīvē vai tagad izmanto attālinātās saziņas iespējas speciāli, lai apspriestu izlasītās grāmatas, vienojas par vienas noteiktas grāmatas lasīšanu vai izvēlas kopīgu tematiku, par kuru lasīt kādu laika nogriezni.  Savukārt ārzemēs popularitāti guvuši tā saucamie klusie grāmatu klubi. Cilvēku kopa, satikušies publiskā vietā, pāris minūtes pastāsta katrs par savu šī brīža lasāmvielu un pēc tam pusstundu vai stundu klusumā nododas katrs savas grāmatas lasīšanai kamēr pārējie dara to pašu. Šobrīd klusie grāmatu klubi vairumā pasaules valstu īslaicīgi pārcēlušies uz virtuālo vidi.

Īsāk sakot, cilvēki lasa grāmatas un tiem, kam ir vēlme, ir arī iespējas aprunāties ar līdzīgiem lasītājiem. Daži introvertie latvieši pat ir tik drosmīgi, ka satiekas ar citiem tādiem pašiem lasītājiem un ar laiku iegūst jaunus paziņas un draugus. Arī šī raksta autore reizi mēnesī ieskatās acīs citiem grāmatu mīļotājiem un labprāt aprunājas par izlasīto, kopīgi pasmejas par šo un to, pie reizes apmainoties kādām citām aktualitātēm.

Patiesībā ir diezgan skaidrs, kāpēc cilvēki vēlas satikties ar citām dzīvām būtnēm un apspriesties par savu nomierinošo un aizraujošo hobiju. Amerikāņu psihologa un filozofa Abrahama Maslova vajadzību modelis ar sociālajām vajadzībām trešajā līmenī aizvien nav aizmirsts. Kad mūsu pamata fizioloģiskās vajadzības ir apmierinātas un drošība arī ir sasniegta, var tiekties apmierināt vajadzību pēc piederības. Jā, slidens temats runāt par drošību un pamatvajadzību apmierinātību laikā, kad visā pasaulē plosās nenoteiktību nesošais ļaunais vīruss, taču riskēšu. Katram no mums pēc paēšanas un jaunāko ziņu izlasīšanas ir vajadzīgi arī cilvēki, kurus saukt par savējiem, kuriem mēs esam savējais. Tie var būt darba kolēģi, mācību biedri, un kāpēc lai tie nebūtu cilvēki, ar kuriem vieno kopīgs hobijs?

Dažas sarunas par sarunām un kāpēc runāt

Protams, ne visiem gribas runāt par izlasīto. Viena daļa ir tie, kuriem nav laika meklēt domubiedru grupas un tajās piedalīties. Šiem cilvēkiem iekšējai labsajūtai parasti pilnīgi pietiek ar to, ka vispār pietiek laika lasīšanai. Ir arī cilvēki, kuri savu personīgo socializēšanās normu izpilda un piederības sajūtu atrod citur, un tāpēc nav ieinteresēti to meklēt grāmatu klubos. Vēl kāds mēģinājis runāt par savu lasīšanas kaislību ar citiem, nespecifiski grāmatu kluba biedriem, taču sadūries ar neizpratni un vairs nav atkārtojis mēģinājumus runāt par literatūru. Ir arī cilvēki, kuriem doma par grāmatu klubiem atgādina garlaicīgās literatūras stundas skolā. Taču ļoti interesanta ir cilvēku daļa, kuri baidās tikt atraidīti (dažreiz pat neveiksmīgi jau mēģinājuši pieteikties kādai slēgtai kopienai), šaubās, ka lasa “gana gudras” grāmatas priekš lasītāju kluba interesēm vai uzskata savu ik mēnesi izlasītā apjomu par pārāk niecīgu, lai par to vispār ar kādu runātu.

Tieši sarunas par to, kāpēc grāmatu un literāro sarunu cilvēkiem nav, mudina apdomāt, kāds labums no literārajiem klubiem un nelielām kopienām grāmatu apspriešanai. Socializēšanās ne vienmēr nāk un veidojas dabiski, taču jāpiekrīt Italo Kalvīno galvenajam varonim stāstā “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks”, kad viņš grāmatnīcā satiek mīklaini valdzinošo sievieti, ar kuru mēģina iepazīties - grāmatas vienmēr ir lielisks sarunu temats un grāmatnīca domu apmaiņai tik rosinoša vide. Nav jāatgādina, ka grāmatu lasīšana ir lieliska nodarbe, kas bagātina vārdu krājumu, lai kurā valodā jūs lasītu, trenē prātu, paplašina redzesloku un sniedz jaunas zināšanas. Taču lasīšana tikai priekš sevis paša ievērojami atšķiras no tā, kā lasāt, ja zināt, ka kādam par izlasīto būs jāpastāsta. Starp citu, izlasītā apspriešanu izmanto arī kā medicīnisku terapiju, piemēram, afāzijas jeb runas traucējumu ārstēšanai.[3] Grāmatu lasīšana, lai par tām stāstītu, asina prātu pavisam atšķirīgā veidā nekā lasot tikai priekš sevis paša. Grāmatu lasītāju kopienas ir ne tikai labs treniņš komunikācijai un stāstīšanas prasmju izkopšanai, bet arī iedvesmas gūšanas vieta. Kad vienā telpā satiekas vismaz desmit cilvēki, kuriem katram ir sava ikdienas nodarbe, savas intereses un dzīves stāvoklis, tad arī lasāmvielas izvēle ir ļoti dažāda, pat, ja kluba biedri vienojas par kopīgu tematu. Piemēram, grāmata ar zirgu uz vāka var būt jebkas – sākot no trillera vesterna noskaņās, romantiskas noveles par jaunu lēdiju dzīvi 18.gadsimtā, erotiska žanra stāsta, retrodetektīva par Staļina represijām vai vēsturiskas prozas stilā ieturēta darba par 20.gadsimta Latviju līdz pat pamācībai jāšanā iesācējiem. Grāmatu klubi sniedz plašāku skatījumu uz literatūru un palīdz ietaupīt savu laiku, ielūkojoties sev nezināmos vai neierastākos žanros, dzirdot, ko par tiem saka citi cilvēki. Turklāt var izrādīties, ka vienā grāmatu klubā par vienu un to pašu grāmatu ir pilnīgi pretēji viedokļi. Un kāpēc gan ne? Arī tas paplašina domu robežas. Ak, jā, un vismaz desmit jauni grāmatu klubā iepazīti cilvēki palīdz veidot lielāku sociālo kontaktu loku, kas var noderēt arī citās dzīves situācijās.

Sociāli kontakti ir svarīgi cilvēciskai būtnei - lai cik introvertai. Varbūt tieši grāmatu lasītāju kopiena ir tas, kā jūsu dzīvē trūkst. Ja šomēnes izlasāt vienu grāmatu, tas ir vairāk nekā nekas un varbūt no citiem lasītājiem iedvesmosieties jau pēc mēneša izlasīt divus un trīs literāros darbus. Sākumam var kļūt par kluso vērotāju un par aktīvo dalībnieku kļūt ar laiku. Bet skaidrs, ka savus aizspriedumus un prātā izveidotos mītus var apgāzt tikai izmēģinot. Varbūt izrādīsies, ka grāmatas ir tikai labs iemesls, lai satiktos, un tur ir vieta lieliskām sarunām arī par citiem tematiem. Grāmatu lasītāji parasti ir ļoti iekļaujoši un atbalstoši cilvēki, atliek vien mēģināt.



[1]Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs. “Pētījums par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas paradumiem”. Rīga, 2018. Pieejams tiešsaistē: https://www.gramatizdeveji.lv/_files/Petijums_gramatu_lasisanas_paradumi_feb_2018.pdf

[2] Skulte Ilva. “Lasīšana 21.gadsimtā: subjekta zaudēšana”. Latvijas Nacionālās bibliotēkas rakstu sērija par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21.gadsimtam. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2019/09/30/lasisana-21-gadsimta-subjekta-zaudesana/

[3] Knollman-Porter Kelly and Julian K.Samantha. Book Club Experiences, Engagement , and Reading Support Use by People With Aphasia. American Journal of Speech-Language Pathology. Volume 28, Issue 3. August 2019. Pp. 1084 – 1098.

trešdiena, 2022. gada 19. janvāris

Magdalēna Kuļus un Marta Kurčevska "Minka"

 


Minka Miķelītis neklausa mammu un noklīst, bet viņam paveicas, līdz viņš atkal iekuļas nākamajā ķezā. Šoreiz gan ne paša vainas dēļ, bet gan greizsirdības pagrūsts. Tik šķietami vienkāršs un vienlaikus dziļš ir poļu autores Magdalēnas Kuļus (Magdalena Kulus) un ilustratores Martas Kurčevskas (Marta Kurzewska) darbs bērniem. 
Grāmata nupat nonākusi tirdzniecībā, bet man bija iespēja to izlasīt vēl pirms tam, kas bija liels un patīkams pārsteigums. Nenoguršu atkārtot, ka tā ir vislabākā blakne sadarbībai ar izdevniecībām - tu zini, kas iznāks, vēl pirms iznākšanas un vari pie jauku grāmatu ieteikšanas ķerties vēl pirms tās aizēnojušas nākamās jaunās grāmatas.

pirmdiena, 2022. gada 17. janvāris

Amēlija Žavo un Annika Masona "Mana negantā diena"

Beļģu rakstniece un psiholoģe Amēlija Žavo (Amélie Javaux) un ilustratore Annika Masona (Annick Masson) pratušas vienkārši izstāstīt bērniem, manuprāt, ļoti sarežģītu tematu - jūtas un attiecības ar citiem bērniem mācību iestādē vai citā kolektīvā. Galvenajai grāmatas "Mana negantā diena" varonei Šarlotei tādas negantas gadījušās pat vairākas dienas. Šarlotei bail no vilka, bet tas vilks ir  klasesbiedrene, kura sākumā šķita draudzene. 

Ja cilvēks ir nobijies un nedrošs, viņš var pārvērsties par īstu vilku - izgāzt savas bailes un nedrošību kā agresiju uz citiem. Galvenā mācība - ja jūties nedrošs, labāk meklē draugu. Vēl labāk, ja izdodas pirms tam atcerēties par saviem vecākiem, kuriem uzticēties, ja jūti skumjas vai vispār nesaproti savas izjūtas. Šī grāmata ir jauks veids atgādināt bērnam - ja jūties nedroši, ja bail vai bēdīgi, nāc pie vecākiem. Mazam bērnam blakus ir vajadzīgs pieaugušais, lai izprastu savas izjūtas un mācītos ar tām tikt galā. Vēl viens labs temats šajā darbā ir saistīts ar to, ka citu dusmas nav iespējams apkarot ar savām dusmām. Dažreiz labāk ir atrast sev citus draugus. 

Lai arī šajā grāmatā runa ir par skolu, teksta priekš skolas vecuma bērniem ir ļoti maz. Varbūt tas saistīts ar to, ka tas, kas Latvijā tiek dēvēts par pirmsskolas izglītības iestādi, Beļģijā ir skoliņa. Tādējādi salīdzinoši runa šajā grāmatā ir par bērnudārza vecuma ne skolas vecuma bērniem. Manam piecus gadus vecajam bērnam šī bija vecumam ļoti atbilstoša grāmata tematikas ziņā, savukārt teksta daudzumā viņam šķita pat maz. Varbūt tad, kad viņš būs sācis lasīt arī pats, šādi teksti, pa dažām rindiņām katrā lapā, būs tieši tik, cik vajadzīgs. Pagaidām viņš protestēja, ka stāsts tik ātri beidzies. Taču vienlaikus, tas rada vairāk vietas sarunai pēc izlasītā. Katrā gadījumā, ir jāprot visa dziļā doma ietvert īsos tekstos un Amēlijai Žavo tas, manuprāt, izdevies.




ceturtdiena, 2022. gada 13. janvāris

Annija Hackelsone, Hanna Bloha, Šeina Grama " Es gribētu par kaut ko kļūt"


"Putniem klājas daudz labāk nekā cilvēkiem. Tie nepazīst bēdas, raizes un sāpes. Tie dzied un vienmēr ir līksmi" /Annija 1934. gada 10.septembrī, 41.lpp. /

Internetā pamanīju ziņu, ka Rīgas Ebreju kopienas muzejs "Ebreji Latvijā" izdevis grāmatu, kurā apkopoti trīs holokaustā bojā gājušu meiteņu dienasgrāmatas. Šķiet, slavenākās ebreju meitenes Annas Frankas dienasgrāmatas jaunāko versiju biju lasījusi pavisam nesen, tāpēc grāmatas "Es gribētu par kaut ko kļūt..." iznākšana pievērsa manu uzmanību. Grāmatā publicētas trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas, kuras viņas rakstīja no 1934. līdz 1941. gadam. Viņas visas gāja bojā, nesasniegušas savas dzīves pilnbriedu. Katras meitenes stāsts un dienasgrāmatu ieraksti "bliež pa smadzenēm" atšķirīgā veidā, jo meitenes bija līdzīga vecuma, bet dienasgrāmatu rakstīšanas ilgums bija atšķirīgs līdz nacistu ienākšanai Latvijā  un savai nāvei 1941. gadā.