Ir bērnu grāmatas, kas dīvainā kārtā vairāk paķer bērnu manī nekā manu dēlu. Tā sanācis ar ukraiņu autores Taņas Postavnas debijas grāmatu "Kad es biju lapsa". Viņas teksts Māras Poļakovas pārcēlumā ir bauda dvēselei, barība līdzjūtībai. Taču pirms vēl tiku pie sirdi aizkustinošā stāsta, mani uzrunāja Marijas Fojas ilustrācijas, rūsganā krāsu gamma. Te bērnības brīnumu rudmatainajai meitenei visiem spēkiem cenšas saglabāt vectēvs un vecmamma. Taču arī viņi nav mūžīgi. Un te es mazliet nobirdināju asariņu otro reizi. Pirmā bija, tā, kad sapratu, kāpēc meitene dzīvo ar vecvecākiem.
