It kā paredzēts, ka šī grāmata bērniem palīdzēs labāk izprast pieaugušo pasauli, bet man grūti spriest, vai tā, jo uz savu dēlu stāstu iztestēt nepaspēju pirms grāmata bija jāatdod.
Taču man mazliet atcerēties bērnību un ticību visādiem pieaugušo izdomājumiem tā gan palīdzēja. Otro nodaļu izlasot, atcerējos arī kādu bērnības draudzeni, kurai patika piefleitēt. Pasēdēju, piedomāju par to, kā nez viņai tagad klājas un kāpēc viņa tā darīja toreiz? Bet kopumā man ļoti imponēja spēcīgā vectēva tēls. Viņš izveidots kā tāds pamatīgs stiprais plecs, uz kuru paļauties pavisam reāli. Vai bieži vien nav tā, ka reālajā dzīvē vectēvs ir tikai nikna fasāde, bet patiesībā visu saimniecību uz sevis nes vecmamma? Tieši tādu stipru un viedu, kā Postavnas uzrakstīto vectēvu - ar bagātu iztēli un stiprām, drošām rokām - es iedomājos savu vectēvu, kuru nekad nesatiku, bet viņš ir dzīvs manā galvā no mammas stāstiem.
"Kad es biju lapsa" ir ārkārtīgi krāšņām ilustrācijām, kas mudina gan iztēloties, gan vienkārši padomāt par iztēles spēku. Emocionālā līmenī Taņas Postavnas stāst rezonēja uz viena viļņa ar iepriekš lasīto Annas Krasiļščikas "Klau, aizbrauksim uz Unalašku". Arī tajā galvenajam varonim, Markam, ir ārkārtīgi īpaša iztēle. Bet varbūt nekā īpaša? Varbūt es vienkārši pati esmu aizmirsusi, kā ir būt par bērnu un iztēloties visu tik dzīvi, kā to dara tikai bērnībā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru